Jaunajā mācību gadā dabaszinību skolotājiem der atcerēties bijušo Gaujas Nacionālā parka (GNP) vides inspektoru Uldi Saulīti, jo viņam glabāšanā nodota purva zonde, ko pensionējies mežzinis liek lietā dabas stundās skolēniem. Kad bērni nonāk pie viņa, Saulītis izceļ no mašīnas metru garu, 15-20 kilogramus smagu somu un, izklāstījis gan par karsta kritenēm, kādu Līgatnē ir ap 60, gan par pazemes ūdenstecēm, aizved līdz Sudas purvam. Kad izpētīti purva augi, viņš izvelk no somas garus tērauda stieņus, saskrūvē, līdz sanāk 4-6 metrus garš «vikinga šķēps» ar propelleram līdzīgu uzgali. Tā ir purva zonde, ar ko ceļ ārā kūdru un pēta tūkstošiem gadu vecas augu, kukaiņu, varbūt pat dzīvnieku paliekas.
«Zondi liek tik dziļi, līdz gals atduras pret grunti. Latvijas purvi ir vidēji 4-6 metrus dziļi, bet Sudas purvā ir arī dziļākas vietas,» stāsta Saulītis. Zinātnieki esot aprēķinājuši, ka purvs gada laikā kļūst tikai par milimetru biezāks. Tātad, lai izveidotos viens metrs kūdras slāņa, vajadzīgs tūkstotis gadu. Ja zina, ka dziļākie purvi Latvijā ir 10-11 metrus dziļi, var aprēķināt, ka Latvijas zeme sāka veidoties, kad bija izkusuši ledus laikmeta ledāji un ezeri ielejās sāka pārpurvoties. «Vispirms veidojas zāļu purvs, tad pārejas purvs, ko veido zāles un sfagni, un tad lēnām tas kļūst par sūnu purvu,» Saulītis paskaidro. Kūdrā saglabājas augu atliekas, kukaiņu un dzīvnieku atmirušo audu daļas, un to interesanti pētīt ne tikai skolēniem. Analizējot dažādos dziļumos atrastās kūdras atšķirības, var konstatēt, kā gadu tūkstošu laikā mainījies klimats, augu un dzīvnieku valsts.
Uldis Saulītis ir līgatnietis, kopš bērnības mammai gājis līdzi uz purvu un zina visas leģendas, kas šajā pusē klīst par Sudas purvu. Zondi liek lietā, lai pierādītu, ka velns purvā nedzīvo. Taču Līgatnes iežos ir daudz kriteņu, kas var pēkšņi atvērties un ieraut apkārtnes ūdeni. Tā pirms pāris gadiem pazuda Inderdēļu ezers, kas kādreiz aizņēma 11 hektārus lielu platību. «Atvērās kritene, un ezers pazuda zem purva. Palika tikai peļķīte,» Saulītis stāsta tā, ka skaidrs – nav pasaka. «Neviens cilvēks neatceras, ka ezers būtu bijis tukšs. Acīmredzot vairākus simtus gadu kritene bija ciet, bet pēkšņi atvērās, un ezers pazuda,» skaidro Saulītis. Pēdējā gada laikā kritenē saplūda kūdra, tā aizsērēja, un tagad atkal ezers viļņojas, it kā nekas nebūtu noticis.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.