Trīs bēgļi, kuri Eiropā nonākuši katrs savā laikā un ar citādu motivāciju, gatavi atskatīties uz piedzīvoto un atklāt, kā jūtas cilvēks, kurš palicis bez savas valsts
Eiropa. Tā ir paradīze, kur dzīvo paēduši, laimīgi un bagāti cilvēki. Tādas cerības savulaik vienoja trīs bēgļus no dažādām pasaules valstīm. Viņi apjautuši – mīts par Eiropu, lai gan daudzus gadus mierinājis, paēdinājis un iedrošinājis, tomēr beidz laistīties, tiklīdz aizskarts rokām. Šovasar viņi bija ieradušies Latvijā, lai par to pastāstītu sarunu festivālā Lampa. Mira, Zekariass un Māhers atlicināja laiku arī sarunai ar Ir, lai pastāstītu par cerībām, vilšanos un iesakņošanos Eiropā.
Mira Carganda. Pasaules pilsone
«Vai piedzimšana Afganistānā mani padara par afgānieti? Nē. Vai Ukrainas pilsonība mani padara par ukrainieti? Nē. Vai dzīvošana un strādāšana Nīderlandē mani padara par nīderlandieti? Nē,» skaidro karstasinīga, neliela auguma sieviete ar kastaņbrūniem matiem un dziļām, brūnām acīm. «Esmu pasaules pilsone,» Mira saka bez minstināšanās.
Politiskās pārmaiņas Afganistānā satricināja Miras ģimenes dzīvi. Viņas vecāki četrus gadus kopš 1989. gada bija dzīvojuši Maskavā. Tikmēr Afganistānā arvien lielāku varu ieguva radikālais islāmistu grupējums Taliban, kas darīja bīstamu viņu atgriešanos mājās. Līdz pat 1998. gadam ģimene ik pēc pusgada devās uz migrācijas dienestu Krievijas galvaspilsētā, lai lūgtu pastāvīgās uzturēšanās atļauju. Atbilde allaž bija noraidoša. Bez «kukuļa» uzturēšanās atļauju nevar saņemt, mazajai Mirai tolaik skaidroja vecāki.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.