Mazs un liels • IR.lv

Mazs un liels

4
Pauls Raudseps

Ir milzīga privilēģija būt mazas valsts ārlietu ministram, jo var runāt patiesību

Kas iestājās par Baltijas valstīm, kad to ārlietu ministriem liela starptautiska organizācija parādīja durvis?

1990. gada jūnijā Kopenhāgenā notika liela Helsinku pakta parakstītājvalstu apspriede par cilvēktiesībām Eiropā. Visas trīs Baltijas valstis, kuras tā gada pavasarī bija lēmušas par neatkarības atjaunošanu, uz turieni nosūtīja savus ārlietu ministrus. «Mēs jau bijām ieņēmuši savas vietas zālē,» dokumentālajā filmā Tie, kas uzdrošinās stāsta tā laika Latvijas ārlietu ministrs Jānis Jurkāns, «bet tad ieradās [PSRS prezidents] Gorbačovs un [aizsardzības ministrs] Jazovs.» Padomju pārstāvji paziņoja – ja te sēdēs Baltijas pārstāvji, mēs konferencē nepiedalīsimies. Jurkānam un viņa kolēģiem bija jādodas prom.

Tomēr vienas valsts pārstāvis nevarēja samierināties ar šo netaisnību – Islandes ārlietu ministrs Jons Baldvins Hanibalsons. Savā runā viņš nosodīja Rietumu demokrātiju ārlietu ministru lēmumu izraidīt no zāles Baltijas neatkarības kustību demokrātiski ievēlētos līderus. Pēc uzstāšanās pie viņa pienāca ASV delegācijas pārstāvis, apkampa un kaismīgi teica: ir milzīga privilēģija būt mazas valsts ārlietu ministram. Jūs varat runāt patiesību.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu