Caur konkrēto uz vispārīgo

Aktrise Līga Liepiņa vēlas klusi, tikai ģimenes lokā, nosvinēt tuvojošos apaļo jubileju. Taču skaista dāvana viņai ir šāgada Spēlmaņu nakts nominācija gada labākās aktrises balvai par lomu Teātra TT izrādē Dāmas

Pasakaini skaists dabas skats paveras, pa klusu meža taku nokļūstot aktrises Līgas Liepiņas un dramaturga Paula Putniņa vasaras mājā Vecpiebalgā. Pelēks ezera spogulis tumšzaļu egļu ielokā. Dažas dobes, kurās var nošķīt lociņus, dilles. Rītos Līga iet ezerā peldēties, reizēm aiz rokas līdzi ved Paulu. Pusdienlaikā klāt ir bērni un mazbērni. Lai idille būtu pilnīga, zālē staipās divi kaķi. No galda pa gaļas šķēlītei čiepj kustīgs šunelis. Līga piekrita sarunai, smejoties – iztiksim bez apzīmējuma «zvaigzne» un «leģenda»! Arī neakcentējot jubileju, jo tam ir savi personiski iemesli. 

Tomēr šis ir labs brīdis, lai atcerētos aktrises lomas tādās paaudžu paaudzēs zināmās filmās kā Četri balti krekli, Pie bagātās kundzes, Limuzīns Jāņu nakts krāsā un teātra izrādes – jau vairāk nekā 30 gadus viņa ir Nacionālā teātra aktrise. Jaunās režisores un aktrises Ingas Tropas iestudējums Dāmas, kas šosezon ieguvis vairākas Spēlmaņu nakts nominācijas, gan skatāms Teātrī TT. Šajā izrādē par trīs vienas dzimtas sievietēm Līga spēlē kopā ar meitu aktrisi Annu Putniņu un jauno aktrisi Anci Strazdu. 

Atceroties Bellu filmā Četri balti krekli, kā jums šķiet, par ko Rolands Kalniņš šādu filmu uzņemtu šodien? 
Esmu daudz domājusi, kādu iespaidu šī sistēma, par ko filmā ir runa, atstājusi uz mūsu tautu, tās psihi. Cik gadus vēl vilksies psiholoģiskā trauma, ko tauta ieguva 50 okupācijas gados, melu atmosfērā? Kādā vidē audzis, no kurienes nācis – tas neizdzēšami ierakstās cilvēkā. Vaidēšana, gaušanās, nevis risināšana – domāju, ka tam pamatā ir padomju laika radītā trauma. Tāpat prombraukšana. Nav ieaudzināta dzimtenes sajūta. Tas arī nāk līdzi no padomju laikiem, kad savas dzimtenes mums nebija. Nav apziņas, ka šī ir mana zeme un tikai es varu palīdzēt.