Kopēji izglītības standarti, vienas un tās pašas mācību grāmatas, skolēni iet uz vieniem un tiem pašiem muzejiem un skatās filmas par Latvijas okupāciju un deportāciju 1941. gada 14. jūnijā, kad no Latvijas izveda vairāk nekā 15 000 cilvēku. Tomēr vēsture, ko mācās krievu un latviešu skolēni, ir atšķirīga
Tieši pie šādiem secinājumiem nonākusi jaunā antropoloģe Alise Skrastiņa maģistra darba pētījumā Nepiedzīvotā pagātne: sociālās atmiņas konstruēšana vēstures mācību stundās par padomju laiku Latvijā. Lai izvērtētu sociālās atmiņas veidošanās procesu vēstures mācību stundās, viņa novēroja stundas divās Latvijas skolās. Latviešu un mazākumtautību. Izrādās – pietiek izvēlēties atšķirīgas metodes, citādi formulēt jautājumus, un vēstures stundās mācītais atšķiras. Tāpat kā skolēnu uzskati, kas sakņojas vecāku un vecvecāku stāstītajā par deportācijām, Latvijas okupāciju un padomju laikiem.
To apliecinājuši arī divi neseni kultūras notikumi: Rīgas Krievu teātra izrāde Neatkarības bērni, kurā Atmodas gados dzimušie aktieri izstāsta arī savu mammu atmiņas, un Dirty Deal Teatro izrāde Pēdējais pionieris, kas vēsta par Ņikitas, Sašas un Saņas dzīvi Rīgā 80. gadu beigās, kad daudzi pusaudži aizmeta, saplēsa vai demonstratīvi sadedzināja pionieru kaklautus. To darīja gan krievi, gan latvieši. Tad kāpēc izpratne par vēstures notikumiem atšķiras?
Lai meklētu atbildi – saruna ar divām vēstures skolotājām. Antra Grūbe māca vēsturi Talsu Valsts ģimnāzijā, vienā no latviskākajām pilsētām, kur krievi veido tikai nedaudz vairāk par 2% iedzīvotāju, citu tautību pārstāvju ir vēl mazāk. Viņa pēta novada vēsturi un ik pa laikam jauniešiem piedāvā jaunas metodes, kā izprast vēstures notikumus. Savukārt Jeļena Rjazanceva ir piedalījusies vēstures izglītības standartu izstrādē un vēsturi māca Jelgavas 2. pamatskolā un Jelgavas novada neklātienes vidusskolā. Pilsētā, kurā latvieši veido 60% iedzīvotāju, un tas ir daudz salīdzinājumā ar padomju gadiem, kad uz Jelgavas rūpnīcām bija atbraukuši strādāt tūkstošiem krievu un baltkrievu strādnieku. Gan Grūbe, gan Rjazanceva uzsver, ka vislielākā ietekme jauniešu izpratnē par vēstures notikumiem ir ģimenei un tās vēsturei. Abas skolotājas ir vienisprātis, ka pretrunu ass ir Otrais pasaules karš, deportācijas un Latvijas okupācija. Bet viņu pieredze stundās atšķiras.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.