Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja konkursā arhitekti piedāvā radikalizēt šķūņus, stādīt bērzus, būvēt no koka un otrreiz izmantotiem materiāliem
Kārtu kārtām pārklājoties, kā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja (LMoCA) arhitektūras konkursantu darbos pieminētā bērza tāss, vasaru ievada vairāki augstas raudzes arhitektūras notikumi, dodot cerību, ka ir pienākuši ilgi gaidītie jaunie laiki arhitektūrā. Vispirms Latvijas Arhitektūras gada balva, kur atzinības par LNMM pārbūvi un Liepājas koncertzāli ieguva ārvalstu arhitektu darbi, skaidri iezīmējot jaunas konkurences apstākļus, tad Venēcijas Arhitektūras biennāle, kur viens no dominējošajiem ēku tipiem bija ātri uzslienama telts un ar rokām izgatavojami būvmateriāli, un visbeidzot LMoCA konkurss, kurā visi septiņi arhitektu priekšlikumi ir iederīgi Latvijas situācijā gan emocionāli, gan ekonomiski un ekoloģiski.
Muzeju, kas top valsts partnerībā ar Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fondu*, plānots atvērt 2021. gadā, un tā būs pirmā publiskā ēka jaunākajā pilsētas attīstības daļā – t. s. New Hanza City, kas ietilpst Skanstes apkaimē. Vērtējot konkursam iesniegtos darbus, jāuzlūko Rīgas karte, un top skaidrs, ka jaunais rajons ir tepat centrā, ar kājām sasniedzams un faktiski daudz tuvāk pašiem rīdziniekiem nekā kultūras iestādes bruģētajā, haotiskajā un vides pieejamības ziņā apgrūtinošajā Vecrīgā. Jauna tramvaja līnija, muzejs un parks, kā arī citas būvniecības ieceres rajonu pārvērtīs līdz nepazīšanai, tas varētu kļūt par vienu no iekārojamākajām vietām dzīvošanai, jo kopš padomju mikrorajonu izbūves neviena jauna apkaime ar spēcīgu identitāti nav izveidojusies.
Tomēr jāņem vērā, ka kādu laiku teritorijā ap muzeju nevienas ēkas nebūs, un varbūt vispār nekad, tāpēc 6. jūnija arhitektu prezentācijās uzmanību piesaistīja priekšlikumi ar reālistisku, pat latviski drūmu vai romantizētu pieeju situācijai. Britu arhitekti no Caruso St John Architects (sadarbībā ar Latvijas arhitektu biroju Jaunromāns un Ābele) neizteiksmīgajā pļavā bija ieraudzījuši laimīgo ganu zemi Arkādiju, un viņu priekšlikums ir kā maza muižiņa – muzeja funkcionālo apjomu grupa ainaviskā parkā ar ūdenskrātuvi. Muzeja jumtu siluets skaisti iezīmētu horizontu, tas ir ekspresīvs, ar savu torni kā Karaliskā Britu arhitektu institūta locekļa Eižena Laubes Rīgas centra namos, muižniecisks un piemērots muzejam, kurā veldzēties ar mākslu īpašos apstākļos.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.