Kāds es būtu, ja nebūtu redzējis to acis, kuri dzīvojuši pirms manis? Slavenais kinorežisors Aleksandrs Sokurovs saka šos vārdus, caur kameras lēcu ielūkojoties to cilvēku sejās, kuri vairs sastopami tikai portretu galerijās Luvrā. Nāve – cilvēka lielākais ienaidnieks, kā to intervijā nosauc Sokurovs, – ir viņus uzvarējusi, un tikai caur mākslas spēku laiks ir apturēts un mūsu skatieni var satikties.
Aleksandrs Sokurovs ir interesants sarunbiedrs. Provocējošs, reizēm kaitinošs (piemēram, kad iesaka Baltijas valstīm garantēt sev drošību ar neitralitātes politiku), bet tiešs un… nepadevies. Vai zināt, kā režisors, kura interpretētais Fausts saņēmis Venēcijas festivāla galveno balvu, definē laika vērtību? «Laiks ir vajadzīgs, lai mēs satiktu tuvos cilvēkus, raudzītos viņos. Vienkārši būtu kopā. Dzīve nav nekā cita vērta.» Viņš pats ir samierinājies, ka rocība neļauj no veikala plaukta nesezonā vienmēr paņemt pat lielāko kārumu – tomātus, toties ir saglabājis neatkarību mākslā un spriedumos.
Pilnīgi pretējs stāsts – par cilvēkiem, kuriem vairāk brīvības nozīmē lielāku summu ārzonu kontos, – jūs sagaida Re:Baltica kolēģu pētījumā par uzbeku elites saitēm Latvijā. Jau gadu desmitus kultivētas attiecības ar šo postpadomju valsti, kas cilvēktiesību un brīvību ziņā ierindojas pasaules sliktāko desmitniekā. Kādas astes velkas līdzi šai elites naudai? Kā tiesu sistēma tiek galā ar pārbaudījumiem, ko rada cīņas par neskaidras izcelsmes miljoniem? Pēc šī stāsta gribas vēlreiz atgriezties pie Sokurova jautājuma, to pārfrāzējot, – kāda būtu Latvija, ja te nesmakotu tik daudz netīras naudas?
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.