Simbolisks sākums

Pirmo reizi Venēcijas arhitektūras un mākslas biennāles vēsturē trīs Baltijas valstis piedalīsies ar vienotu ekspozīciju, kas pētīs reģionam nozīmīgus infrastruktūras projektus un to mijiedarbību ar pilsētvidi un ainavu

Pirms diviem gadiem vasarā grupa jaunu Latvijas arhitektu, apmeklējot Venēcijas arhitektūras biennāli, aizrāvās ar ideju par vienotu Baltijas paviljonu kādā no nākamajām izstādēm. «Kopēja ekspozīcija ne tikai veidotu pamatu jaunam procesam, kādā tā tiek organizēta, bet arī būtu kā simbolisks sākums saliedētākai un ilgtspējīgākai domu apmaiņai visā reģionā,» viņi toreiz rakstīja. Pēc nepilniem diviem gadiem ambiciozā iecere ir materializējusies pirmajā Baltijas paviljonā, deviņu kuratoru komandai gūstot uzvaru vispirms Lietuvas, tad Latvijas un visbeidzot Igaunijas rīkotajā konkursā par nacionālo ekspozīciju izveidi. 

Projekta komandā strādā arhitekti un dizaineri no visām trim Baltijas valstīm: Kārlis Bērziņš, Niklāvs Paegle, Dagnija Smilga un Laila Zariņa no Latvijas, Jurga Daubaraite, Petrs Išora, Ona Lozuraitīte un Jons Žukausks no Lietuvas, kā arī igaunis Johans Tali, kuram šī būs jau otrā biennāle pēc kārtas. «Ekspozīcija stāsta nevis par to, cik katra valsts ir īpaša, bet gan par to, kā varam sadarboties,» autori raksturo kopdarbu.

Ziņas no frontes līnijas

Lai gan konkursi par nacionālo ekspozīciju visās trijās Baltijas valstīs notika, pirms šāgada biennāles direktors Čīles arhitekts Alehandro Aravena bija atklājis starptautiskās izstādes tēmu, Baltijas paviljona idejai izdevies trāpīt desmitniekā. Ar devīzi «Ziņas no frontes līnijas» Aravena aicina arhitektus šoreiz atlikt malā skaistas ēkas un vēstīt par tādu telpiskās vides veidošanu, kas pievēršas mūsdienu aktuālākajiem izaicinājumiem – mājokļu pieejamībai, resursu racionālai izmantošanai, publisko un privāto interešu sadursmēm. Aravena uzskata, ka, lai ieraudzītu kopsakarības kompleksās situācijās un pārvarētu inerci, kas traucē apšaubīt esošo lietu kārtību, nepieciešama skatpunkta maiņa.