Zem zilā vaļa ādas

Leļļu teātra izrāde Pinokio – visi dzīvo skeletu pasaulē

Pirmais, kas paveras acīm, ienākot Leļļu teātra Lielajā zālē, – uz priekškara projicēts zils valis. Fonā skan monotona dunēšana, kaut kas līdzīgs zemūdens skaņu ierakstam, kādus reizēm demonstrē dokumentālajās filmās par dabu. Mākslinieka Reiņa Pētersona zīmētais milzīgais dzīvnieks lēni kustina asti. Tad gaismas zālē dziest, paveras priekškars un līdz ar to – arī vaļa āda. Vienā mirklī nokļūstam pasaulē, kurā viss un visi ir veidoti tikai no kauliem.

Itāļu rakstnieka Karlo Kollodi populārais darbs par koka lelli, kura iztur dažādus pārbaudījumus un izpelnās kļūt par īstu puisēnu, ir režisora Jana Villema van den Bosa debija leļļu teātrī. Tas, protams, ir intriģējoši, jo Dailes teātrī režisors strādā pietiekami bieži, taču tur ir lugas pieaugušajiem. Tomēr Leļļu teātrim, šķiet, Pinokio ir kas vairāk par intriģējošu nieku. Tā ir pārbaude. Teātris ilgstoši ir turējies pie pārliecības, ka viņu izrādēm ir jāsaglabā tradicionāla estētika, ko savulaik mīlējuši šodienas skatītāju vecāki un vecvecāki. Pa vidu, protams, iegadās arī atšķirīgi darbi, turklāt ļoti labi. Piemēram, pērn Ģirta Šoļa iestudētais Emīls un Berlīnes zēni vai Dmitrija Petrenko izrāde Neglītais pīlēns nepavisam nelīdzinājās «tradicionālam» leļļu teātrim, bet patika gan bērniem, gan viņu pavadoņiem. Tomēr līdz šim teātris radījis sajūtu, ka tie ir izņēmumi konsekventā attīstības trajektorijā. Pinokio šķiet tik izaicinoši «netradicionāla» izrāde, ka kļūst gluži vai par paša teātra sev uzdotu jautājumu: varbūt tiešām var/vajag citādi?

Kādi ir eksperimenta rezultāti? Kopumā – iepriecinoši. Izrādes māksliniecisko ietērpu veidojis brīnišķīgais ilustrators un animators Reinis Pētersons, un tas ir melnbalts. Varētu likties dīvaini, bet bērnu izrāžu klišejiskās krāsainības vidū krāsu trūkums iedarbojas atsvaidzinoši. Van den Bosa versijā Pinokio dzīvo skeletu pasaulē – no kauliem veidots viss, sākot ar mājām, beidzot ar izrādes personāžiem. Tehniski tā ir veiksmīga doma, jo ļauj radoši izmantot dažādas iespējas, rādot efektīgus trikus. Marionešu atsegtie skeleti, piemēram, sajūsmina ar kustību precizitāti un pārsteidzošo detaļu smalkumu. Blakus – lelles, kuras var mirklī izjaukt un atkal salikt, lai, piemēram, dažus kaulus izmantotu kā mūzikas instrumentu vai futbolbumbu. Izrāde neļauj atslābt, jo nekad nevar zināt, kā izskatīsies varoņi, vai nav gaidāma kāda pēkšņa pārmaiņa vai traks gājiens utt. Pētersons asprātīgi spēlējas ar leļļu formām un izmēriem. Turklāt iestudējumā bagātīgi izmantotas projekcijas, kas trāpa divos mērķos vienlaikus – ļauj strauji mainīt darbības vietu un piedāvā tādus vizuālus kodus, pie kuriem bērni ir pieraduši multiplikācijas filmās un datorspēlēs. Jānomierina mammas un tēti, kas varbūt uztraucas, ka Pinokio ir sanācis pārāk drūms. Tiesa, Pētersona tēli drīzāk līdzinās makabrajām Disneja multiplikācijas filmām no 20. gs. sākuma, nevis Tima Bērtona dzīvespriecīgajiem aizkapa dzīves attēlojumiem. Taču bērniem patīk. Un, pat ja dažas lelles mazākos un jūtīgākos skatītājus drusku biedē, tāpēc taču ir mammas un tēti, lai varētu ciešāk viņiem piespiesties un droši baidīties kopā.