Neturu ļaunu prātu • IR.lv

Neturu ļaunu prātu

4
Knuts Skujenieks.
Gunita Nagle

Dzejnieks Knuts Skujenieks, kurš par dalību nacionālās pretošanās kustībā pavadīja septiņus gadus padomju lēģerī Mordovijā, aicina valsts amatpersonas pieņemt lustrācijas likumu – nevis aiz atriebības, bet lai gaiss kļūtu tīrāks

Pavadot cauri dārzam līdz vārtiņiem, Knuts Skujenieks atvadoties kā īsu kopsavilkumu intervijai par sevi un sievu Intu saka: «Mēs esam tādi cilvēki, kuri netur ļaunu prātu. Mums tas ir daudz palīdzējis.» Kopā ar padomju laiku pretošanās kustības dalībnieci Lidiju Lasmani un citiem domubiedriem parakstot aicinājumu valsts amatpersonām pieņemt lustrācijas likumu, kas ļautu padomju Valsts drošības komitejas (VDK) savervētajiem cilvēkiem brīvprātīgi atzīt sadarbību, Skujenieka mērķis nav panākt čekas ziņotāju vārdu publiskošanu. Viņš nealkst atriebības. Smaidīdams savu plato smaidu, Skujenieks stāsta, ka ieslodzījums savā ziņā bija laba skola – lēģerī viņš tika pie vērtīgas literatūras un sarakstīja vismaz tūkstoti dzejoļu. To, cik smagi bija septiņi ieslodzījuma gadi, dzejnieks piemin nelabprāt. Par to stāsta lēģera laika dzejoļi, kas pirmo reizi dzejoļu krājumā Sēkla sniegā tika apkopoti un izdoti 1990.gadā, 20 gadus pēc atgriešanās no Mordovijas. Lūk, rindas no viena dzejoļa: 

«Es nevaru.
Man nav vietas zem saules.
Un pār manu sirdi šķērsām pārcērtas
P
Ā
T
A
G
A.
Tad man acis pieplūst ar asinīm,
Mana galva ar ļaunām domām.
Un tad mana sirds
Sašiepj spēcīgus, niknus zobus.

Jā,
to es varu…
Bet tā vairs nav mana sirds…» 

Jūs teicāt, ka negribat atriebību. Vai lustrācija nav sava veida atriebība?
Atriebība neko nedod. Es negribu arī linča tiesu. Bet gadi iet, un sadarbība ar VDK sabiedrībai kļūst aizvien mazāk nozīmīga. 

Esmu par to, ka jāpētī VDK materiāli. Tur ir dažādu cilvēku vārdi, viņiem ir atšķirīgi [sadarbošanās] motīvi. Bija pat tādi (vismaz tā apgalvoja viens no čekistiem), kuru vārdi bija ierakstīti ziņotāju sarakstos, lai viņiem iezāģētu. Bija cilvēki, kuri brīvprātīgi vai piespiedu kārtā ir devuši čekai iespēju izmantot savu dzīvokli. Zināmā mērā man šo cilvēku žēl, jo viņi visu laiku bija apdraudēti. Iedomājieties, kas notiktu, ja visus vārdus publicētu bez paskaidrojumiem! Manuprāt, lustrācija nav atriebība, bet brīvprātība.

Vai zinājāt, kuri cilvēki ziņoja par jums?
Ziņotāju vārdus uzzināju, kad iepazinu savu lietu. Izlasīju visus protokolu sējumus, un bilde kļuva skaidra. Bija viena lieta, pēc kuras uzreiz pateicu, kuri ir ziņotāji – viņu uzvārdi, lai gan manis nosaukti, protokolos nefigurēja. Cik sapratu, viens bija čekas štata darbinieks, kurš uzdevās par rakstnieku, Jānis Anerauds. Viņš parasti iztaisījās par neatzīto talantu, bezmaz disidentu. Ak dies, cik ar viņu kopā bija dzerts un runāts! Provokators! Otram vajadzēja zinātnisko komandējumu uz ārzemēm, un viņš pelnīja sev to. Kad atgriezos no lēģera, viņš mēģināja ar mani sākt sarunas, bet es biju strups, neielaidos. Pieļauju, viņš gribēja sirdi izkratīt. Bet man to nevajadzēja. Dies ar viņiem, stučītājiem! Abi sen zem zemes. Zinātnieks paspēja vēl pabūt Augstākajā Padomē un Saeimā. Viņš bija Itas Kozakēvičas vīrs, Rīgas Politehniskā institūta automātikas un skaitļošanas katedras dekāns Indulis Strazdiņš. Tas, ko viņš izdarīja, ir viņa sirdsapziņas lieta. To, ka sirdsapziņa ir nemierīga, es redzēju. Bet komandējumu viņš dabūja. (1969./1970.gadā Indulis Strazdiņš bija komandējumā ASV Ilinoisas Tehnoloģiskajā institūtā – red.).

Ko jutāt, kad uzzinājāt, ka viņš jūs nodevis?
Man palika tikai nicinājums pret to, ka cilvēks var tā pārdoties. Jo viņš bija arī mans draugs.

Vai pēc atgriešanās jums atļāva mierīgi strādāt?
Kad atgriezos no lēģera, jautrie zēni [čekisti] vēl gribēja ar mani runāt. Es teicu – zēni, agrāk domāt vajadzēja! Gribat no neziņotāja ziņotāju iztaisīt? Piedzērāmies, izlamājāmies. Ar mani runāja Agris Bergmanis, pazīstams jau no bērnības. Viņš sāka karjeru milicijas palīgbrigādē, pēc tam milicijas skolā. Gala rezultātā nokļuva Iekšlietu ministrijas virsnieku skolā. Viņam bija skaisti, zili uzpleči, kā lidotājiem. Sākotnēji bija robežsargu virsnieks. Tad ar visiem zilajiem uzplečiem kā VDK apakšpulkvedis ieradās lēģerī inspicēt latviešus. Tagad netiek skaidrībā ar dižo Saeimas deputātu Jāni Ādamsonu, kuram arī padomju laikos bija skaisti uzpleči. Viņš noteikti ir bijis čekists. Nevar nebūt, ja reiz dienēja uz robežsardzes kuģa, turklāt vēl bija politvadītājs.

Vai nav pēdējais laiks pieņemt lustrācijas likumu?
Gaiss būtu tīrāks. Bet man bail, ka ir par vēlu. Cik tad ir to, kas palikuši dzīvajos? Man šķiet, nevajag taisīt traci, bet ļaut zinātniekiem izpētīt VDK dokumentus. Šobrīd daudziem cilvēkiem šis moments [cilvēku sadarbība ar VDK] maz ko izsaka. Tāpat kā maz izsaka deportācijas. Ja neizpētīs, par čekas darbību būs viena maza rindiņa vēstures grāmatās. Pētīt vajag! Mēs nevaram pētīt kā vācieši, kuri dabūja visus Stasi [Vācijas Demokrātiskās republikas Valsts drošības ministrijas] papīrus uzreiz. Mums daudzu VDK dokumentu atšifrējums ir Maskavā. Vienīgais, kas varētu baidīt čekistus, – viņi nedrīkst strādāt valsts iestādēs atbildīgu darbu. Cerams, ka Latvijas Universitātes paspārnē [zinātnieku] komisija varēs mierīgi strādāt. Principā viņiem jāstrādā vēsturei.

Kā jūs domājat, kādai jābūt Stūra mājai?
Mums ar Stūra māju galīgi neveicas. Iegāju iekšā, un man riebās skatīties. Būtu labāk saveduši kārtībā šo māju. Kaut vienu kameru būtu iekārtojuši tādā skatā, kādā cilvēki tajā dzīvoja. Reti kurai kamerai darbojas lūka, pa kuru padeva ēdienu un izsauca uz pratināšanu. Izārdīta identifikācijas telpa un virtuve. Sestajā stāvā, kur bija nopratināšanas kabineti, bija pie grīdas piekalti galdi un krēsli gan pratināmajam, gan pratinātājam. Viss aizvākts! Kamerās bija normālas gultas, to nav. Mūsu primitīvās labierīcības, tā sauktā paraša, izlauztas. Tās nebija standartkameras, jo māja nebija paredzēta čekai. Bija četrvietīgas, piecvietīgas kameras, arī vienvietīgajā esmu sēdējis. Tam «hotelim» visu laiku bija apmēram 40 klientu, varbūt mazāk. Kameras bija puspagrabā, no kura ved kāpnes uz pagrabu. Tur bija mazās kameras ar sarūsējušām atslēgām, par kurām stāstīja šausmu stāstus. Tām gājām garām, kad mūs veda uz pirti. Neviens man nebija rādījis un stāstījis par telpu, kas tagad tiek demonstrēta kā šautuve. Ja tā ir bijusi šautuve, tad tikai pirmajos pēckara gados. Latvijā nāvessodus čeka neizpildīja, Latvijā piespriestos izpildīja Baltkrievijā. Varbūt izpildīja no 1945. līdz 1949.gadam. Jo 1949.gada izvešanu galvenais uzdevums bija likvidēt iespējamo [mežabrāļu, pretpadomju kustības] atbalstu. 

Kāpēc no visiem literātiem, kuri 1962.gadā gribēja nomainīt Latvijas Rakstnieku savienības valdi, uz lēģeri nosūtīja tikai jūs?
Pārējos lādēja un lamāja pa presi. Es ilgi nesapratu, kādēļ esmu čekistiem vajadzīgs. Nonācu pie kaut kādas sajēgas, kad mani jau veda uz Mordoviju. Pirmkārt, es nebiju Rakstnieku savienības biedrs. Otrkārt, nebiju plašākā sabiedrībā pazīstams. Tas [čekai] bija izdevīgi. Mēs gribējām atbrīvoties no Staļina kliķes Rakstnieku savienībā, jo mums bija nolūks uzlabot literatūras klimatu. Tas notika, bet laikā, kad es jau biju lēģerī. 1965.gadā nomainīja Rakstnieku savienības valdi, atstāja tikai Valdi Luksu, jo viņš kā cilvēks bija godīgs. Bet ne [Jānis] Niedre, ne [Arvīds] Grigulis netika ievēlēti. Rezultātā Centrālā komiteja nevarēja ielikt Rakstnieku savienībā savus cilvēkus. Tas bija milzīgs skandāls. Es par to tikai lasīju avīzēs lēģerī. Priecājos, ka tas izdevies.

Par ko jums čeka izvirzīja apsūdzības?
Es visu izmeklēšanas un arī tiesvedības laiku nesapratu, kas par lietu. Man pārmeta aģitāciju un propagandu, bet pat spriedumā nevarēja precizēt, kurš kuram ko ir stāstījis. Tas palika nenoskaidrots. Mani tiesāja par aģitāciju un propagandu. Tas bija viens pants, [par to draudēja septiņi gadi ieslodzījuma]. Tad man bija otrs pants – mazāks, bet interesantāks. Par neziņošanu. Mani pirms tam provocēja ar fantastiskām Latvijas atbrīvošanas idejām, bet es [provokatoram] atbildēju: «Zini, ko, liec mani mierā!» Tā dabūju pantu par neziņošanu. 

Mūsdienu paaudzei var būt grūti izprast, kāpēc Mordovijas lēģerus sauca par universitāti?
Tā tas mūždien ir bijis – mums lēģeros netrūka ne vēsturnieku, ne valodnieku, ne mākslas speciālistu, kas devīgi dalījās savās zināšanās. Daudz bija stihisku protestētāju, kuriem izglītība bija visai trūcīga, taču viņu zinātkāre bija apbrīnojama. Personīgi man nācās palīdzēt atsijāt graudus no pelavām Padomju Latvijas literatūrā. Nācās arī cittautiešus apgaismot latviešu kultūrā, gatavojot provizoriskus tulkojumus. Turklāt šie «skolnieki» uzrādīja labas dotības mūzikā, dzejā, glezniecībā un skulptūrā. Žēl, ka, izejot no lēģera, viņi nodevās dienišķam darbam un par savām dotībām piemirsa. Tā bija bijusi tāda piespiedu iedvesma. Lekcijas, tematiski vakari, izcilu personu jubilejas. Arī strīdi par ekonomiskiem un politiskiem jautājumiem asināja prātus. Tāda bija mūsu universitāte. 

Lēģerī jūs astoņas stundas diennaktī strādājāt. Pa kuru laiku lasījāt grāmatas?
Ja bija iespēja, mēdzām nolīst arī rūpnīcas cehā kādā kaktiņā palasīt. Jo bija grāmatas, ko varēja dabūt uz īsu laiku, tās bija ātri jāizlasa. Piemēram, 1968.gadā pie mums nonāca materiāli par Prāgas pavasari. No kurienes, es nezinu, toreiz necentos uzzināt. Dokumenti bija dažādos veidos: vieni drukāti, citi mašīnrakstā. Sektantiem, Jehovas lieciniekiem, vienmēr bija svaigs žurnāla Sardzes tornis numurs. Ja visiem nepietika, vienam no ticības brāļiem bija jāsēžas un viss numurs ar roku jāpārraksta. Čekisti vai sitās nost, mēģinādami dabūt rokā žurnālu sūtītājus, bet nedabūja. Tam kanālam, pa kuru žurnāls nāca no Bruklinas uz Mordoviju, viņi klāt netika.

Pa pastu varēja sūtīt grāmatas. Čekistiem bija svarīgi, ka grāmata ir iznākusi Padomju Savienībā. Drīkstējām sūtīt divas vēstules mēnesī uz vienu adresi. Bet vienā aploksnē bija vēstules septiņiem adresātiem, jo es ar kolēģiem sarakstījos: ar [Vizmu] Belševicu, [Imantu] Auziņu, [Māri] Čaklo. Viņi arī rakstīja vēstules un sūtīja savas grāmatas. Ja bija kāda naudiņa, varēja abonēt presi, un latvieši parasti mainījās ar lasāmajiem. Mēs daudz lasījām un, ja nogurām, lietojām dopingu – kafiju vai tēju. Tēja nezin kāpēc bija aizliegta. To varēja nopirkt tikai nelegāli un par skaidru naudu. Bet arī tā bija aizliegta. Bet tur mums palīdzēja Raiņa Lauztās priedes. Bija vairāki izdevumi, bet viens ar lappusēm tumši brūnā tonējumā, starp kurām varēja ielīmēt papīra naudu. Ja savajadzējās naudu, tad vēstulē tikai vajadzēja uzrakstīt, ka Raiņa Lauztās priedes kārojas palasīt. Lēģerī daudz smējāmies. Daudz dziedājām. Svinējām svētkus – gan Ziemassvētkus, gan 18.novembri, mums bija dzejas lasījumi. Mēs aicinājām cits citu uz pasākumiem ar speciāli mākslinieciski gatavotiem ielūgumiem, jo mūsu vidū bija diplomēti mākslinieki. Garlaicīgi nebija. No mūsu kompānijas trijiem zēniem bija ģitāras, dziedājām gan zināmas, gan pašu sacerētas dziesmas. Tomēr lēģeris ir lēģeris. No mazās zonas izgājām un nokļuvām lielajā zonā – Padomju Savienībā.

Lasīju, ka lielākā daļa Mordovijā ieslodzīto bija ukraiņi. Kāpēc, jūsuprāt, ukraiņi ir vissmagāk cietuši genocīdā, arī tagad Krievija apdraud Ukrainu vairāk nekā jebkuru citu valsti?
Ukraiņiem pēc kara bija saglabājušās militāras, bruņotas vienības, kurās dienēja karavīri, viņiem bija dienesta pakāpes un savi ģenerāļi. Viņi ilgi cīnījās pret padomju okupāciju, bet arī viņus nospieda. Pēc tam visi lēģeri bija ukraiņu pilni. Neviena no Baltijas tautām nav tik daudz cietusi kā ukraiņi. Man bija daudz draugu ukraiņu vidū. Kad kāds jauns ukrainis tika sūtīts uz Mordoviju, Vizma [Belševica] man par to ziņoja vēstulēs. Lēģerī iemācījos ukraiņu valodu, arī lietuviešu valodu uzlaboju. Lēģerī biju izlasījis ukraiņu zinātnieka Ivana Dzjubas memorandu Internacionālisms vai rusifikācija? Arī Vizmai bija šis eksemplārs, viņa gatavojās to tulkot. Kad [1973.gadā] Dzjubu tiesāja, Belševicu izsauca uz Kijevu kā liecinieci. Viņai prasīja, kā viņa novērtē Ivana Dzjubas darbību, un viņa teica – esmu ar viņu solidāra. Tā ka cilvēki nebija iebiedēti. Viņai par to atriebās ar viņas darbu nepublicēšanu, līdz 1988.gadā piešķīra LPSR nopelniem bagātā kultūras darbinieka nosaukumu. Arī man šādu nosaukumu 1989.gadā piešķīra. Es to turu blakus nozīmei Nacionālās pretošanās kustības dalībnieks, lai redzams, ka dzīve nav bijusi vienā krāsā. Acīmredzot režīms mēģināja pielabināties saviem nelabvēļiem.

Vai jūs saglabājāt sakarus ar ukraiņiem, ar kuriem sadraudzējāties lēģerī?
O, jā! Tagad man ir grūti veselības dēļ aizbraukt uz Ukrainu. Bet tiek gatavota otrā manu dzejoļu grāmata ukraiņu valodā. Man ir tulkotājs Jurijs Sadlovskis, kurš prot latviski. Viņš doktora grādu ieguva Rīgā, es savulaik biju viņa diplomdarba vadītājs. Tagad viņš atgriezās Ukrainu un nodibināja Ļvovā Baltijas Kultūras centru.

Lēģerī varēja sadzīvot dažādas pārliecības, ticības, tautības cilvēki. Kāpēc mūsdienās, kad valda brīvība, cilvēki tik ļoti baidās no visa svešā?
Es uzskatu, ka mums bēgļi jāuzņem. Es vienmēr visur, arī lēģerī, esmu dzīvojis starp cilvēkiem. Cilvēks ir pats svarīgākais! Ja cilvēks nonācis bēgļa gaitās, nav vairs svarīga ne ādas krāsa, ne tautība, ne reliģiskā piederība. Viņš ir cilvēks, kam izsista tēvzeme zem kājām. Ir gadījumi, kad viņš zaudējis arī ģimeni un piederīgos. Tādam cilvēkam vajag atbalstu. Situācijā, kad latviešu skaits samazinās, no bēgļiem nav jābaidās. Iespējams, viņu vidū būs labi speciālisti, kādi mūsu valstij vajadzīgi.

Kā jums izdevās panākt, ka lēģeris jūs nesalauza?
Man bija mans darbs – es rakstīju. Kāds saskaitījis, ka septiņos gados, ko pavadīju ieslodzījumā, sarakstīju vairāk nekā tūkstoti dzejoļu. No sākuma vēl tā, bet pēdējos gados rakstīju katrā brīvā brīdī, dienu no dienas. Tas bija kļuvis par manu dzīvesveidu.

Kad atgriezāties un gribējāt dzejoļus publicēt, Mirdza Ķempe un Imants Ziedonis tos slavēja, bet publicēšanai rekomendācijas nerakstīja.
Iespējams, viņi saprata, ka publicēšana tik un tā nebūtu reāla, jo tie bija lēģera laika dzejoļi. Manuskriptu Grigulis izputināja. Viņš pat nerakstīja recenziju, viņš visus dzejoļus sadalīja divās kaudzītēs: viena bija augsta, otra – niecīga. Rādīja, ka plānā kaudze publicējama. Teicu – paldies! 

Tad sāku gatavot grāmatu no dzejoļiem, ko biju uzrakstījis pēc atgriešanās, 70.gados. Līdz tos publicēja, arī bija jāpagaida, lai izdevniecībā nomainās vadība, un par galveno redaktori kļūst mana kolēģe Lija Brīdaka. Lija izlasīja manus dzejoļus un teica: tas ir labs manuskripts, vērts pie tā piestrādāt. Visi pārējie pirms tam prasīja, lai uzrakstu vismaz divus pareizus padomju dzejoļus. Es teicu: «Kam jums tas vajadzīgs? Jūs tos lasīsit? Velti esmu sēdējis, lai tagad muļķotos!» Tā līdz manas pirmās grāmatas publicēšanai pagāja turpat desmit gadu.

Ko jūs domājāt, kad Vita Matīsa izraisīja diskusijas par Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zāles nosaukumu, minot, ka tādu cieņu būtu pelnījis Knuts Skujenieks?
Mēs ar Vitu Matīsu neesam tuvi paziņas, tikai pavirši pazīstami. Tomēr fakts paliek fakts – Ziedonis ar Kultūras sakaru komiteju sastrādājās. Viņš ir bijis viens no aktīvākajiem braucējiem un atskaišu rakstītājiem. To, ka viņš sadarbojās, nevar neņemt vērā. Bija cilvēki, kas uz to neizgāja – Vizma Belševica, Imants Auziņš. Par Čaklo es nezinu. Bet tas, ka Ziedoņa vārdā nosaukta bibliotēkas zāle, man neskauž. Nacionālajā bibliotēkā būs mazs Skujenieka stūrītis manām grāmatām. Katrā ziņā Skujenieka zālē justos neomulīgi.

Tieši pirms gada jūs Nacionālajai bibliotēkai uzdāvinājāt vairāk nekā tūkstoti grāmatu, manuskriptus, vēstules. Vai jums netrūkst šo grāmatu?
Man vēl būs dažas kastes, kas bibliotēkai jāaizgādā. Grāmatu man netrūkst, bet vienu otru vārdnīcu gan ir savajadzējies. Bet es jau tikpat kā vairs nerakstu. Esmu gana daudz sarakstījis – kas grib, lai lasa. Drīz man būs 79 gadi. Būtu jocīgi, ja es tādā vecumā rakstītu liriskus dzejoļus. Bet es vēl sadarbojos ar manu dzejoļu tulkotājiem citās valodās. Un reizēm sniedzu intervijas.

Piecas grāmatas

Knuta Skujenieka ieteiktā literatūra par padomju represijām

Aleksandrs Solžeņicins. Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē.
Jevgeņija Ginsburga. Stāvais maršruts (Krutoj maršrut).
Timotijs Snaiders. Asinszemes.
Donalds Reifīlds. Staļins un viņa rokaspuiši.
Anna Aplbauma. Gulags. Padomju nometņu vēsture.

CV

Dzimis 1936.gada 5.septembrī rakstnieka Emīla Skujenieka ģimenē. Māte mirusi, kad Knutam vēl nebija gads, viņu un brāli uzaudzināja vecvecāki.
Studējis Latvijas Valsts universitātē, pēc tam 1961.gadā absolvēja Gorkija literatūras institūtu Maskavā.
Apcietināts 1962.gada 17.aprīlī, apsūdzēts pretpadomju aģitācijā un propagandā, neziņošanā par sevišķi bīstama nozieguma gatavošanu. Notiesāts uz septiņiem gadiem Mordovijas lēģerī.
Izdoti četri dzejas krājumi, vairākas izlases, pirmais – Lirika un balsis 1978.gadā.
Atdzejojis no ukraiņu, spāņu, grieķu, lietuviešu, somu, zviedru, dāņu un poļu valodas.
1995.gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Divreiz saņēmis Literatūras gada balvu – par labāko atdzejas grāmatu (2001) un par mūža ieguldījumu (2010)

Komentāri (4)

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Iepriekšējais raksts

Nākamais raksts

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu