Līvu gaisma • IR.lv

Līvu gaisma

5
Vecais Košraga moliņš. Dāvja draudzene Monta vēl atceras, kā padsmitnieces gados četros no rīta devās pretī savam un māsīcas tētim, kuri nāca no jūras krastā ar butēm. Arī Dāvis ir piedzīvojis butu, šajā pusē sauktas par lestēm, zvejas ugunskristības.
Ieva Puķe

Šovasar stāstām par pilsētniekiem, kas iekopuši vasaras mājas. Ko rīdzinieki meklē un atrod laukos? Dāvis Stalts izpildījis tēva pēdējo norādījumu: māju Košragā nosaucis par Staltval – Staltu stars. To cēlis viņa draudzenes Montas vecvectēvs – tik neparasti savienojas likteņi

Ar veco, zaļo Košraga zvejniekmāju, ko kāpas un priedes piesedz no Lielās jūras (tā vietējie sauc jūru ārpus līča), Dāvis Stalts iepazinās 1996.gadā. Uzaudzis Pārdaugavas dzīvoklī, viņš līdz tam nezināja, kā tas ir, kad ir savi lauki. Viņš gan brīdina – ja Košragu, nākamo ciemu aiz Mazirbes Kolkas virzienā, nodēvēsi par laukiem, vietējie apvainosies. Te ir jūrmala, viņi ir nevis laucinieki, bet jūrmalnieki.

Dāvja vecākiem Helmī un Dainim Staltiem Kūvaļus izdevās nopirkt no Maskavas profesora, kam, atjaunojoties valstu robežām, vasaras mājā dzīvot kļuva sarežģītāk. Atmodas laikā īpašumi Košragā bija daudzu kāroti, Dainim Staltam par iespējamo darījumu pastāstīja politiķe Anna Seile, kura no 1979.gada bija Košragu iekļaujošā Slīteres dabas rezervāta direktora vietniece zinātniskajā darbā. Ilgi nedomājot, Stalts pārdeva paša krātās unikālās vēsturiskās mēbeles, kas tagad izmantotas Melngalvju nama interjerā, un tika pie stūrīša Līvu krastā. Dāvim, kam tolaik bija 14 gadu, vēl spilgi atmiņā, kā Staltu ģimene uz Slīteres ceļa sastop mājas iepriekšējo saimnieku, atvadās. Viņš, eksotisks putns šajā vietā, nopūšas: cilvēki viņa ģimeni labprātāk redzot ejam nekā nākam. «Viņiem pašiem pret līviem bija «dziļa pietāte», viņi vienīgie ciemā slēdza aku ciet,» ironiski piebilst Dāvis. «Šeit, Līvu krastā, cilvēki pat nelabprāt pieņem svešiniekus no citiem novadiem, kur nu vēl no Krievijas. Un profesors īstenībā bija padomju patriots, bēdājās: viss ir mainījies, savienība sabrukusi. Bet mans tētis dažkārt nosmīnēja, ka ir investējis arī savu naudu imigrantu repatriācijā.»

Ik dienu jūra!

«Vairākus gadus nevarēju noticēt – mums ir māja!» Dāvis joprojām atceras tālaika izjūtas. «To nevar aprakstīt. Pēdējie mēneši skolā bija murgs, nespēju sagaidīt, kad varēs braukt uz Košragu. Katru dienu jūra, nekas labāks vēl nav izdomāts!» 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu