Veļupes krasta bērni • IR.lv

Veļupes krasta bērni

4
Elīnu Kalniņu tracina, ja pašvaldību vai valsts amatpersonas 14.jūnija piemiņas pasākumos uzstājas ar pavirši sagatavotām runām, kurās represētajiem un viņu tuviniekiem pamāca, ka visas pārestības jāaizmirst.
Gunita Nagle

Pagātne nav jāaizmirst! Tas jāsaprot, lai izzinātu sevi, pārliecinājusies Elīna Kalniņa, veidojot virtuālo ekspozīciju Esipats.lv. Tajā mūsdienu bērniem izstāstīts piecu 1941.gada 14.jūnijā uz Sibīriju deportēto bērnu pieredzētais

Sākumā Elīnas Kalniņas meitas Luīze (5 gadi) un Katrīna (8 gadi) nevarēja ierunāt Intas Brokas stāstīto. Vienkārši nespēja mierīgi nolasīt to, ko Inta piedzīvoja piecu gadu vecumā. «Pamodos agri no rīta. Mamma raudāja un turēja rokās mazo māsu. Krēslā sēdēja tētis ar sasietām rokām. Viņam blakus stāvēja divi sveši vīrieši. Mamma teica, ka mūs izliek no mājas. (..) Mums teica, lai ģērbjamies silti. Un tad gājām uz smago mašīnu,» Intas pārdzīvoto pirms 74 gadiem virtuālajā ekspozīcijā Esipats.lv tomēr klausāmies Luīzes izpildījumā. Kad viņa stāsta par zirgu, kurš skrēja līdzi mašīnai, balss tomēr ietrīcas. Intas piedzīvoto Sibīrijā Tjuhtjetā vēlākos gados ierunājusi lielā māsa Katrīna.

Kopā ar Luīzi un Katrīnu deportēto bērnu likteņus Esipats.lv latviešu, krievu un franču valodā izstāstījuši daudzi citi bērni no Drabešu internātpamatskolas, Amatas un Liepas pamatskolas, Laurenču sākumskolas un Rīgas Franču liceja. Viņu vidū ir arī kādas no Krievijas emigrējušas ģimenes divi bērni. Tā ir viņu artava, lai palīdzētu Elīnai izsūtīto pieredzi padarīt saprotamu mūsdienu bērniem. Virtuālās ekspozīcijas varoņi par PSRS nodevējiem tika pasludināti tad, kad vēl bija bērni: Intai Brokai, Andrim Eglītim un Ivaram Kārkliņam bija pieci gadi, Alnim Vanagam – astoņi, Ilgai Hāgemanei – 11. Kopā ar vecākiem, brāļiem un māsām viņi tika aizvesti uz Tjuhtjetu, ko grāmatā Veļupes krastā aprakstījusi Melānija Vanaga. Alnis bija viņas dēls. Bija jāpārdzīvo grūti aptveramas ciešanas: šķiršanās no tēta, ko neviens no viņiem vairs neredzēja, pazemojumi, nepārejoša izsalkuma sajūta, aukstums un netīrība. 

Bērni tika uzskatīti par pietiekami lieliem, lai strādātu smagu darbu necilvēcīgos apstākļos. Pārlieku agri nācās paļauties tikai uz sevi, pieņemt smagus lēmumus un rīkoties. Tomēr viņi izdzīvoja un atgriezās Latvijā. Viņi izdarīja varoņdarbu, pārliecināta Elīna Kalniņa. Tāpēc viņu tracina, ja pašvaldību vai valsts amatpersonas 14.jūnija piemiņas pasākumos uzstājas ar pavirši sagatavotām runām, kurās represētajiem un viņu tuviniekiem pamāca, ka visas pārestības jāaizmirst. Bet mūsu vecvecvecāku, vecvecāku un vecāku pārdzīvotais padomju okupācijas gados joprojām dzīvo! Tas ir bailēs runāt pretī autoritātēm, piekāpībā un burkšķēšanā, ka «nav vērts neko darīt, tāpat nekas nemainīsies», vēlmē būt nemanāmiem un klusiem. Lai nolobītu šo totalitārās varas mantojumu, pagātne jāzina un jāsaprot. Tādēļ Elīna veidoja rakstnieces Melānijas Vanagas muzeja virtuālo ekspozīciju Esipats.lv, lai deportēto bērnu stāstītais radītu līdzpārdzīvojumu mūsu bērnos.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu