Nostāstīt nelabo nost • IR.lv

Nostāstīt nelabo nost

2
NULL

Ludzas igauņu pasakas – piemineklis zudušai kultūrai un valodai

Pēdējais šīs valodas lietotājs ir miris 2006.gadā, un Ludzas apkaimē dzīvojušās igauņu etniskās grupas – lucu (lutsi) – piemiņa nu palikusi tikai atmiņās un rakstu zīmēs. Tāpēc Guntara Godiņa latviski tulkotās Ludzas igauņu pasakas, kas nule iznākušas apvienotā izdevumā (izdevniecība Mansards), uzskatāmas par sava veida piemiņas akmeni Ludzas igauņiem un viņu valodai, kas 20.gadsimta sākumā izgaisusi mūsu acu priekšā. «Šīs pasakas var uzskatīt par ekspedīciju materiāliem ar etnogrāfisku, vēsturisku, mitoloģisku un lingvistisku nozīmi,» tulkotāja piezīmēs saka Guntars Godiņš.

Par to, kā, kad un kāpēc igauņi atceļojuši uz Vitebskas guberņas Ludzas apriņķi (agrāk – Inflantijas vaivadiju), nav vienota skaidrojuma. Ludzas igauņu pētnieks, valodnieks Uldis Balodis grāmatā min divas izplatītākās versijas: tie bijuši bēgļi no Dienvidigaunijas Lielā Ziemeļu kara laikā (1700-1721) vai katoļticīgi igauņu zemnieki, kas savus ciemus pametuši t.s. zviedru laikos, lai nebūtu jāpāriet luterticībā. 

Šādai igauņu tautas staigāšanai atrodami arī eksotiskāki skaidrojumi, piemēram, par muižnieku no Latgales, kurš vinnējis derībās un kā balvu saņēmis vairāku ciemu «dvēseles» no tagadējās Dienvidigaunijas, kā arī par kādu muižnieku, kurš igauņu zemniekus ieguvis apmaiņā pret diviem medību suņiem. Iespējama arī vairāku šo un citu skaidrojumu līdzāspastāvēšana, jo nav pierādījumu tam, ka visi Ludzas igauņi uz Latgali būtu pārcēlušies vienlaikus.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu