Turpinājums sekos • IR.lv

Turpinājums sekos

2
Zane Mače

Skatot digitālgeitas lietu īsākos termiņos, sodi būtu bargāki, atzīst tiesnesis

Šoks! Ar šādām apsūdzēto emocijām beidzās slavenās «digitālgeitas» krimināllietas 254.tiesas sēde 15.maijā, kad pēc septiņu gadu procesa tika paziņots pirmās instances tiesas spriedums. Lai gan neviens no apsūdzētajiem savu vainu neatzina un visus šos gadus tiesībsargu izmeklēto afēru sauca vienkārši par biznesu, tiesa bija citās domās – konstatēja liela mēroga krāpšanu, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un amatpersonu pārkāpumus, par kuriem septiņiem apsūdzētajiem piespriesti reāli cietumsodi, bet seši saņēma tikai naudas sodus. Protams, šo spriedumu vēl varēs pārsūdzēt, kad tā pilno versiju tiesa pabeigs rakstīt, visticamāk, vasaras beigās.

Desmitiem miljonu vērtā digitālās televīzijas ieviešana Latvijā sākās 2000.gadā, Andra Šķēles valdības laikā, taču šī projekta krāpnieciskais raksturs nāca gaismā trīs gadus vēlāk, kad premjers bija Einars Repše. Krimināllietā redzams, ka digitalizācija no sākta gala bija veidota kā vietējo darboņu peļņas ideja, kas sabiedrībai tika pasniegta kā respektablu ārvalstu speciālistu piesaiste. 

Satiksmes ministrijai pakļautais Latvijas Valsts Radio un televīzijas centrs savā paspārnē izveidoja uzņēmumu Digitālais Latvijas radio un televīzijas centrs (DLRTC), kam uzticēja modernās digitālās TV tehnoloģijas ieviešanu Latvijā. To bija paredzēts finansēt no mobilā operatora LMT dividendēm, tāpēc valstij piederošie 23% LMT daļu nonāca DLRTC īpašumā un vēlāk pat notika mēģinājums tos ieķīlāt. Lai īstenotu digitalizāciju, DLRTC ar valsts pilnvarnieku svētību noslēdza līgumu ar britu kompāniju Kempmayer Media Limited

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu