Kā sniegi kalnu galotnēs lai mūžam balti būtu mēs! Šīs pirms simt gadiem bēgļu gaitās Kaukāzā rakstītās Jaunsudrabiņa rindas skan joprojām skaisti, diemžēl neobligāti globālās sasilšanas laikmetā, kas deldē mirdzošās kalnu virsotnes. Ja jau mūžsenie kalni zaudē cēlumu, ko gan prasīt no vienkāršiem mirstīgajiem, kas uz īsu brīdi trāpījušies varas virsotnē… Šādas tumšas domas piezogas, vērojot notikumu attīstību ap diviem būtiskiem valsts amatiem, kuru pildītāji pašlaik tiek izvērtēti. Šie amati nav tik ievērojami kā prezidenta postenis, bet to ietekme uz pārvaldes kvalitāti, iespējams, ir pat lielāka. Runa ir par Valsts kancelejas un Augstākās tiesas vadību.
Valsts kancelejas gadījums ir skaidrs: Latvijas Republika uzticējusi noteikta amata pildītājam īpašu privilēģiju un atbildību strādāt ar valsts noslēpumu saturošu informāciju, bet par drošību atbildīgajai iestādei SAB radušies jautājumi, ko tā vēlas uzdot amatpersonai. Taču kancelejas vadītāja Elita Dreimane nevis nekavējoties un godīgi sniedz atbildes, bet pasniedz piekļuvi valsts noslēpumam kā savas cilvēktiesības un sabotē SAB darbu. SAB nav čeka, kas vajā disidentus, bet drošības iestāde, un sabotēt tās darbu nozīmē sabotēt valsts drošību.
Vēl mulsinošāks ir ilgstošais klusums par AT vadītāja izvēli. Pirms izraugās nākamo kandidātu, būtu loģiska līdzšinējā vadītāja atskaitīšanās par paveikto. Tā vietā ir klusums, kuru pēdējā brīdī pārtraucis bijušā priekšsēdētāja Andra Guļāna lēmums kandidēt. Atklāta runa par tiesu sistēmu ir drošākais pamats labām pārmaiņām.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.