Piecos no rīta Ilona mostas, sēžas autobusā un pus-astoņos jau servē omleti ministriem. Pēc brokastīm top pusdienas: Ilona vāra zupas, gatavo dažādus sautējumus, piedevas, mērces. «Vienpadsmitos man jābūt štiki – glīti saģērbtai, lūpas uzkrāsotas un uz sadali! Es jau smejos, ka jūtos kā uz skatuves,» Ilona saka par ēdienu piedāvāšanu aiz letes. Skatuve viņai nav sveša, jo dziedājusi un dejojusi revijā, arī sieviešu korī Daugavietes pie diriģenta Arvīda Platpera. «Soprānu,» Ilona saka gaiši un skanīgi.
Ēdienu piedāvāšana tiešām ir kā neliels teātra uzvedums. Ilona katru sagaida čivinādama. Virpuļo ar šķīvi, veikli uzšaudama kartupeļu biezeni un – cak-cak-cak – zīmēdama uz tā vilnīšus. «Ja kāds grib klāt marinētu sīpolu, kas nav izlikts piedāvājumā, man nav grūti aizskriet pakaļ. Jo galvenais – lai cilvēki ir apmierināti.» Dažu viņa pazīst tik labi, ka bez teikšanas zina: tam mērci nevajag, tam garšo zupa, kurā vairāk biezumu. Kāds kungs, piemēram, gadiem ēdot vienu un to pašu. Katru dienu.
Kas ministriem garšo? Ilona stāsta, ka izvēlīgi neesot. Labprāt ēd kartupeļu pankūkas, zirņu biezeni, bukstiņputru. Piedāvājumā ir arī steiks, risoto un veģetārie ēdieni, taču tos ņemot retāk. Pārdomāti ēdot Valsts kancelejas darbinieces. «Visas jaunas un smukas meitenes, figūras kā vijoles!»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.