Manona Lesko Nacionālajā operā – pasakaini skaista bilde
Opera Manona Lesko Ināras Sluckas uzvedumā ar Mārtiņa Vilkārša telpas attīstību, Keitas kostīmiem un Katrīnas Neiburgas video ir gadījums, kad bumbiņas – vērtētāja ļaunais, matemātiskais murgs – nepieciešamas vismaz divās rindās.
Pirmajā – piecas (varbūt četras ar pusi), jo radošā grupa savu ieceri ir piepildījusi spoži. (Nemaz nerunājot par mūziku un tās interpretāciju maestro Mārtiņa Ozoliņa vadībā, ko spēju tikai baudīt, ne aprakstīt.) Otrajā… neviena, jo iznācu no opernama ar sajūtu, it kā man būtu izgriezta sirds un atņemta, tik neizsakāma bija mana vilšanās. Nav nekā stulbāka, kā iet uz teātri ar saviem priekšstatiem un, kad tie neapstiprinās, vilties un gānīties, taču opera nu reiz ir nevis mana profesija, bet (tikai) mīla, tālab atļaušos šo vaļību.
Smiltāju ģenerāļi
Izrādes bilde ir pasakaini skaista. Maz kas stila vienotības un skaidrības ziņā varētu nostāties līdzās šai Manonai Lesko. Kāds no Roberta Vilsona iestudējumiem? Villija Dekera slavenā pulksteņa Traviata, kurā Metropoles operā nesen debitēja arī Marina Rebeka?
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.