Ar divriteni, vecu analogo fototehniku un Brīvdabas muzeja rekomendāciju kabatā florencietis Luka Berti (36) ir sācis dokumentēt Latvijas nomaļos apvidus. Cenšas laukos saskatīt pacilājošo, nevis bēdīgo
No kurienes Latvijā tu esi? – fotogrāfs Luka Berti apjautājas, vērīgi ieskatīdamies man sejā. «Mani senči dzīvojuši dažādos Vidzemes apvidos. Taču iepriekšējās paaudzes cēlušās Piebalgā,» neesmu pārliecināta par Lukas zināšanām Latvijas ģeogrāfijā, bet pamanos pieminēt vietu, kur, pēc manā rīcībā esošās informācijas, viņš noteikti ir strādājis. «Tad viņi valkāja tās augstās cepures?» sarunas biedrs ar gandarījumu balsī iesaucas.
Visai amizanti – nekad neesmu iztēlojusies savas dzimtas vīriešus kā slavenās Mērnieku laiku Ķenča ratenīcas nēsātājus. Tomēr Luka Berti, Latvijas Fotogrāfijas muzejā nupat atklātās izstādes Cilvēks un daba Latvijā autors, tieši tā runā par ceļā sastaptajiem cilvēkiem. Noskrāpē laika uzslāņojumus, iedomājoties šīs pašas sejas 19. vai pat 18.gadsimta ainavā.
Dzimtas ģerbonis uz foto
Dzīvošana vēsturē – tas gan nav nekas nejaušs, ja izpētām, kādā vidē ir uzaudzis itāļu fotogrāfs, kurš par savām mājām pašlaik uzskata Kopenhāgenu. Viens no viņa priekštečiem baņķieris Berto Berti 15. un 16.gadsimta mijā bijis tik tuvs draugs renesanses laika rakstniekam, humānistam un politiķim Nikolo Makjavelli, ka pat viņu apbedījumi Florences slavenajā Basilica di Santa Croce atrodas līdzās. Par abu godavīru ceļojumu uz Romu uzrakstīta grāmata. To man izstāsta Lukas kompanjons braucienā uz Latviju, arī Dānijā mītošs norvēģu rakstnieks Jons Eiriks Lundbergs.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.