Izstādē Dzintara laikmets – pagātnes stāsti un lietu skaistums
Izstādes Dzintara laikmets koncepcija, atjautīgi kombinējot dažādus laika posmus un mākslas veidus, vērotājam parāda, ko dzintars var pastāstīt par cilvēkiem Latvijā. Materiāli objekti, to formas, arī gaistošākas lietas kā zīmoli un reklāmas ir ļoti svarīgi sociālo nozīmju paudēji, kas, apkopoti vienuviet, veido ne tikai aizraujošus pagātnes stāstus, bet arī nodrošina dzintara nozīmju radošu turpināšanos.
Jau pirms galvenās telpas iepazīšanas izstādē ievada Aivara Freimaņa filma Dzintara latvietis par padomju Latviju 1987.gadā, kurā dokumentāli kadri mijas ar ironiju par mainīgajiem laikiem. Viens no kadriem pasmīn par smēķēšanu kā jauno laiku netikumu. Šis humoristiski veidotās reportāžas fragments būtu aizslīdējis garām kā viena no amizantām epizodēm, ja, ieejot izstādē, pavisam centrālā vietā neuzdurtos dzintarā rotātai cigarešu etvijai (no 20.gs. 30.gadiem) un smēķēšanas komplektam (no 1961.gada).
Izstāde piedāvā vēl kādu interesantu kontrastu. Tas ir – starp dzintara amatnieku glīti nostrādātajiem darinājumiem, dzintara koku un Sandras Krastiņas vēstījumu darbā Melnie racēji. Tas akcentē dzintaru kā iekārotu, augsti vērtētu materiālu, kam ir liels pieprasījums arī nelegālajā tirgū. Atskārtu, ka esmu dzintara klātbūtnes izlutināta un neapzinājos tirgus apmērus. Pēc izstādes apmeklējuma ielūkojos Latvijas sludinājumu portālos un ieraudzīju, ka daži dedzīgi dzintara iepircēji sola braukt uz «jebkuru Latvijas pilsētu» un daudzi sola iepirkt dzintaru «dārgi». Dzintars, izrādās, nav zaudējis pievilcību, un tam ir augsta tirgus apmaiņas vērtība.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.