Itūreiz 1.septembris bez puču, bez boltys blūzis i malnu svuorku, garu direktoris runu i klasisbīdru naradzātūs seju – itūgod vyss nu jauna. Pyrmkursnīki taidi pyrmuos klasis školāni viņ ir – lelom, izbreineitom acim, nazynūt, kū sagaideit.
Students. Tam taida eipoša pīgarša – kas jau pabeidzs, tys suoks kluosteit par laikim, kod zuole bejuse zaļuoka i lātuoka, kas vēļ nav studiejs, tys praseis, kai tod eistyn ir ar tom studejom. Bet kū tod tys pyrmkursnīks tān luoga var pasaceit – ni seseja puordzeivuota, ni kojuos koč kas pagaiss, ni eisti par zači saguojs braukt, ni nakts vydā iz kojom īts.
Ir tūmār tymūs studeju godūs romantika, ir. Varbyut pagaidom vaira iz nūstuostu i cytu atmiņu baļsteita, bet tys, kaidi tī studentu godi gols golā byus, jau nu poša viņ atkareigs. Tys taids laiks, kod personeibys izamaina i pilnveidojās, patstuoveiba ļaun atsateisteit.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.