Jaunās Eiropas Komisijas veidošana atgādina sarežģītu puzli, kurā jāpanāk reģionu, dzimumu un politisko grupu līdzsvars. Latvija joprojām lolo cerības uz atbildīgo finanšu portfeli ekspremjeram Valdim Dombrovskim
Noslēdzot Eiropas Parlamenta (EP) debates par nākamo Eiropas Komisijas (EK) vadību, ilggadējais Luksemburgas premjerministrs un eirozonas grupas vadītājs Žans Klods Junkers pasmaida sev raksturīgo vieglo smīniņu un saka: «Lepēnas kundze, patiešām labi, ka šis balsojums ir aizklāts, pretējā gadījumā jūs nevarētu noslēpt to, ka esat atbalstījusi mani.»
Šāda atbilde uz franču eiroskeptiķu līderes Marinas Lepēnas kaismīgi kritisko runu liek sasmieties ne tikai Junkera atbalstītājiem, bet arī oponentu rindām, pašu Lepēnu ieskaitot.
Žana Kloda Junkera apstiprināšana Eiropas Komisijas prezidenta krēslā ir dažādu kaislību un debašu caurstrāvota, ieskaitot Lielbritānijas draudus pamest ES, ja komisijas vadības krēslā sēdīsies tāds «vecmodīgs, fundamentāls Eiropas federācijas aizstāvis», bet galu galā tā noslēdzās ar gana pārliecinošu gan ES dalībvalstu, gan EP balsojumu, pieliekot punktu daudzām spekulācijām par to, kam nākamos piecus gadus uzticēt Eiropas Savienības «valdības» vadību.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.