Strelkovščina

Separātistiem ir tikai viens varas instruments – šaujamierocis

Savu slaveno, par Staļina teroru uzrakstīto poēmu Rekviēms Anna Ahmatova sāk ar īsu atmiņu fragmentu. «Ježovščinas» – čekas priekšnieka Nikolaja Ježova – laikā sasniegtajā terora kulminācijā 1937. un 1938.gadā dzejniece 17 mēnešus Ļeņingradā gājusi uz cietumu un stāvējusi tur rindā ar daudzām citām sievietēm. Kā vēlāk viņa stāstīja filozofam Jesajam Berlinam, visas pie cietuma vārtiem stāvošās cerēja saņemt kādu ziņu par saviem apcietinātajiem vīriem, dēliem vai brāļiem, cerēja uz atļauju tiem nosūtīt vēstuli vai kādu ēdiena paciņu, bet nesaņēma ne vienu, ne otru.

Neviļus nācās atminēties šo traģisko ainu, šonedēļ lasot aģentūras AFP ziņu no Doņeckas: «Olga, blonda sieviete vasaras kleitā ar melnbaltu rakstu, ar stingu, asarainu skatienu skatās tālē un saka: «Mans dēls ir pazudis.» Kopā ar vairākiem dučiem citu cilvēku viņa stāv mazā zālājā no smilšu maisiem izveidotas sienas priekšā. Tā sargā okupēto drošības dienestu štābu Austrumukrainas dumpinieku cietoksnī Doņeckā. Katru dienu ap plkst.18 cilvēku pūlis sapulcējas šajā vietā, lai noklausītos dumpinieki nolasītos aizturēto uzvārdus. Tomēr daudzi aiziet, nedzirdējuši savu mīļo vārdus, pēcpadomju valsts pilsoņu kara haosā nezinot, kāds varētu būt viņu liktenis. Dumpinieki ir ieviesuši paši savu straujās tiesāšanas sistēmu un aiztur cilvēkus par komandantstundas pārkāpšanu vai dzeršanu. Apvienotās Nācijas apsūdz dumpiniekus «baiļu un terora režīma» ieviešanā, kurā pretinieki tiek nolaupīti, spīdzināti un pat nogalināti.»

Olgas dēls pazudis 18.jūlijā. Kāda pūlī gaidošā vīrieša brālis tika paņemts no mājām 23.jūnijā. «Viņi man neko nesaka. Es nezinu, kur viņš ir. Es nezinu, kāpēc viņu paņēma,» saka 46 gadus vecais doņeckietis, kurš baidās nosaukt savu vārdu. Savukārt Aleksandra Pervušina dēls Maksims nav redzēts kopš 12.jūlija. «Nezinām vairs, pie kā griezties. Policijas nav. Visur, kur ej, priekšā tikai militāristi.»