Viņi gribēja kartupeļus, bet dabūja apelsīnus – tādus standartus saviem audzēkņiem uzstādīja Jānis Cimze, Vidzemes skolotāju semināra direktors 42 gadu garumā. Viņa 200. dzimšanas diena šogad iekļauta UNESCO svinamo dienu sarakstā
Garai, brūni krāsotai divstāvu ēkai, no kuras līdz Valkas centram jāiet minūtes desmit, remonts fasādi un iekštelpas notīrījis no laika uzslāņojumiem kā kosmētikas ķirurga skalpelis.
Vienīgā taustāmā liecība 150 gadu pagātnei, kad šeit cariskās Krievijas nomalē atradās Eiropas progresīvajās pedagoģijas tradīcijās balstīts skolotāju seminārs, ir brūnas klavieres apdzeltējušiem taustiņiem. «19.gadsimta vidus,» apstiprina Valkas Novadpētniecības muzeja speciāliste Ligita Drubiņa. «Rīgas Mūzikas instrumentu fabrikā tās nonākušas kā Cimzes klavieres.» Iespējams, tieši ar šīm klavierēm tapusi tautasdziesmas Teici, teici valodiņa Cimzes apdare, kas klusi skan fonā muzeja ekspozīcijā. Vai Rīga dimd – vēl viena vēsturiska Cimzes apdare, kas izskanēja 1873.gadā 1. Vispārīgajos latviešu dziedāšanas svētkos.
«Latviešu tautskolotāju pirmās paaudzes audzinātājs, kordziedāšanas, muzikālās izglītības pamattradīciju iedibinātājs Jānis Cimze,» rakstīts uz padomjlaika eļļas gleznas aiz klavierēm. Vīrs sirmu bārdu, ar vijoli rokās. «Slaiks, vidēju augumu, smalku, garenisku seju, platu pieri, gudrām acīm, zīmīgu muti kā sevišķi prātīgam runātājam, kam būs viedīgi vārdi, (..) kas saprot, māk runāt, prasīt un vadīt, tas ir dzimis skolotāju skolotājs,» – tā Cimzi grāmatā Mani jaunības laiki atceras mācītājs Juris Neilands, kurš 13 gadu vecumā gājis uz iestājeksāmenu Vidzemes skolotāju seminārā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.