Bez savas valodas tu esi sūds – tā «jauno dusmīgo» paaudzes dzejnieks Guntars Godiņš rakstīja septiņdesmito beigās, kad Latvijā aumaļām plūda iebraucēji un krievu valoda. Tagad, atjaunotās neatkarības trešajā desmitgadē, Godiņš ir dusmīgs uz latviešu politiķiem, kuros bez «plika nacionālisma» nekā cita nav. Viņi neizprot kultūras vērtību un izturas pret to kā pret piedēkli, nevis rada drošus apstākļus attīstībai un neatkarībai no varas – pirmām kārtām stabilu finansējuma sistēmu.
Šī apmātība Godiņam atgādina attieksmi, ar kādu daļa vācu intelektuāļu trīsdesmitajos apjūsmoja Hitlera nākšanu pie varas. Jā, tik dusmīgs nu reiz ir Godiņš – nule apbalvotais Somijas Lauvas ordeņa bruņinieks, kuru šonedēļ intervējam.
Tikmēr politiķi sparīgi kašņājas savu «ideju» liesajās dobītēs, aizdodami arvien jaunas dusmas ne tikai Godiņam, bet ikvienam, kurš no personiskās pieredzes zina, ka Latvija nesākas un nebeidzas Jēkabielā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.