Padomju laikā septiņus gadus pavadījis lēģerī, jo Rīgas centra tornī pacēla sarkanbaltsarkano karogu, latvietis ar lietuviešu un poļu asinīm Bruno Javoišs (71) tagad dzīvo Igaunijā. Šogad izdots viņa zīmētais Virtuālais ceļojums caur dzeloņdrātīm ar dzejnieka Knuta Skujenieka tekstu
Pirmais, kas piesaista uzmanību Bruno Javoiša mājā Tartu, ir grāmatas. Plauktos un skapjos, uz galdiem un kušetes. Šķiet, tās ir pilnīgi visur, lai gan pats Bruno nebūt neizskatās pēc klasiska grāmatu tārpa.
Nākamais – visu triju Baltijas valstu karogi starp šiem grāmatu plauktiem. «18.novembrī es pie mājas, goda vietā, labajā pusē, karu Latvijas karogu, bet kreisajā – Igaunijas. Tāpat 16.februārī – Lietuvas dibināšanas dienā, bet Igaunijas valsts svētkos otrādi – Latvijas karogs kreisajā pusē,» stāsta Javoišs, kurš nu jau 40 gadus dzīvo Tartu. Šeit viņš nonāca Latvijas karoga dēļ. Atgriežoties no politieslodzījuma, netika uzņemts mākslas vēsturniekos Latvijas Mākslas akadēmijā. Tehniskā sekretāre, nogaidījusi, kad neviena nav tuvumā, klusu teikusi: «Redziet, jaunais cilvēk, pie jūsu uzvārda ir tāda svītriņa. Tos, kuriem ir svītriņas, nekad neuzņem. Mans padoms – brauciet uz Tartu. Tur universitātē iestājeksāmeni vēl nav sākušies.» Un Bruno tā arī izdarījis.
Dumpīgās asinis
Bruno dzimis Rīgā 1941.gada 13.oktobrī. Māte latviete, tēvs pa pusei lietuvietis, pa pusei polis, bet vectēvs polis, kas precējies ar lietuvieti. Iespējams, šim asiņu sajaukumam viņa dzīvē bijusi sava, liktenīga loma.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.