Šovasar ik žurnāla numurā rakstām par pilsētniekiem, kas dažādās Latvijas vietās iekopuši vasaras mājas. Ko rīdzinieki meklē un atrod lauku dzīvē? Prom no «kolhoza», Laima Kaugure stāsta, kāpēc izvēlējusies māju Vidzemes augstienes spicē. Aiz loga nav ne cilvēku, ne mašīnu, tikai koku galotnes. Skaists patvērums arī viņas ceļojumu atmiņām
Vecais kastaņkoks pilns kastaņiem, ozoli – zīlēm. Pāri pagalmam virpuļo ziemeļu vējš. Galdiņu ar tējas tasēm aiznesam stūrī, kur saules stari krīt tiešā trāpījumā, nevis caur koku lapotnēm.
Joprojām drēgns. «Rudens,» ar skumjām balsī nosaka tekstildizainere Laima Kaugure, siltāk ietīdamās orientālā, filigrāni izšūtā jakā. Pelēkais, brīvi krītošais bikškostīms esot japāņu vīriešu darba apģērbs, arī geišu kurpes un zeķes ar atsevišķi izadītu īkšķi Laima atvedusi no Japānas. Studio Natural saimniece daudz ceļo – gan darba, gan pasaules izzināšanas, gan siltuma dēļ. Saules mīlētāja, Latvijas ziemu viņa cenšas saīsināt, aizbraucot uz kādu zemeslodes nostūri, kuru spožā debesu ripa tobrīd sakarsē dāsnāk. Laukos viņas mīļākais gadalaiks ir maijs.
Jūras te nav
«Man tā patīk, kā viss plaukst! Zaļums maijā ir daudz, daudz sulīgāks nekā tagad,» Laima saka, kad beidzot esam atradušas saulainu aizvēja stūrīti, atlaidušās matračos aiz verandas, kuru tikai daži metri šķir no dziļas un stāvas gravas. Padomju laikos tur bijusi kolhoza kalnu slēpošanas trase, bet Laimai un viņas viesiem gravas augstākais punkts ir tikai skatu laukums.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.