Transgression*

Kristapa Ģelža izstāde atkailina skatītāju – ieraugot savu atspulgu darbos, negribas to tur atstāt

Divas skaidras atziņas radās, iznākot Elizabetes ielā no galerijas Māksla XO pēc Kristapa Ģelža izstādes. Pirmā par to, ka latviešu māksla tās dažādajās izpausmēs visos laikos ir «iekabinājusi» intelektuāļiem, sabiedrības viedokļu līderiem. Ar savu spēju apšaubīt, izaicināt, kritizēt un nereti arī ņirgāties par lietām, idejām, vērtībām, kas mums – latviešiem – liekas esam dzīves pamatā. Gan ar savu formu, gan saturu māksla pārkāpj pieļaujamā, pieciešamā robežas. Vai drīzāk mēs esam gatavi provokācijas pieciest, ja tās autors publiskajā telpā ir mākslinieks, nevis kāds tur zinātnieks vai citāds intelektuālis.

Otra atziņa vairāk asociatīva. Latvijas sabiedrībā nereti vērojama sapīkšana, kad citas valstis atgādina par sev svarīgo un aicina to respektēt. Piemēram, kad Izraēla atgādina par holokaustu un Otrā pasaules kara noziegumiem pret ebrejiem. Tomēr pat vienkārša projekcija «uz sevi» (sak, kāds tu pats?) parādīs, cik esam jutīgi un neiecietīgi pret mūsu simbolu (vēsture, valoda, karogs, Jāņi utt.) ignorēšanu, kur nu vēl izsmiešanu. Ar mākslu tomēr var testēt tādas kolektīvas (ne)pacietības robežas. Lai atceramies nu jau gandrīz desmitgadi senu «skandālu» ar Kristiana Brektes Zilo lakatiņu. Turklāt izskatās, ka tieši nacionāli valstiski kulturālas provokācijas izdodas redzamāk salīdzinājumā ar vardarbības vai seksa referencēm. Izņēmums, iespējams, vēl joprojām ir reliģiskās tēmas. Kaut gan, ja nu jāatceras, tad tieši Holandē Jauno laiku sākumā vārda brīvības fundamentālā vērtība sabiedrībā bija tieši tamdēļ, lai būtu iespējams sadzīvot cilvēkiem, kas cits citu ienīst par reliģiskajiem uzskatiem. 

Kristapa Ģelža mākslas darbu izstādes nospiedums manās sajūtās ir optimāli retināti blīvs. Kad iznāc ārā, jāsaka – mjā… Sajūtas ir svaigas un saasinātas, un asociācijas var vienkārši auļot. Ko tad tādu izaicinošu Ģelzis piedāvā? Lāčplēsis robots ir īstais mūslaiku varonis – datorspēļu laikā cita varianta vienkārši nav. Brīvības iela ir shematizētu krogus muzikantu rosības telpa. Nacionālais karogs ir sēru karogs, nevis prieka, līksmes un lepnuma simbols. Vai arī kā simboliski tehnoloģizēta mustura ņirboņa aizklāj totālo novērošanu jeb «brīvību», ko mums sniedz jaunās pases. Sak, Lielvārdes josta tev seko visur. Jāņi savukārt ir kaut kas tik sens, aizvēsturisks, atavistisks, pat aizkapa, ka noteikti vairs nav dzīvs. Dzīvas laikam var būt tikai skumjas pēc «veciem laikiem». Aizkustinošākā mīlas aina ir divu skeletu skūpsts (Izrakteņi). Neiztikt arī bez jautrības jeb latviešu aizraušanās ar kūlas dedzināšanu un amizanta velniņa tēla (no Blaumaņa Velniņiem?) – atgādinājuma par pavasarīgajām tradicionālajām latviešu sportiskajām aktivitātēm.