Kā Forum Cinemas vadītājs Atis Amoliņš izlēma, ko redzēsim uz galvenajiem kinoekrāniem. Vai pēc šā amata atstāšanas viņš ir gatavs atklāt savu kinogaumi?
Pēdējos 20 gadus noteicošā ietekme uz mūsu kinoteātros redzamo repertuāru ir bijusi vienam cilvēkam – Atim Amoliņam (60). Viņš ir bijis saistīts ar kino kopš pirmā Arsenāla festivāla 1988.gadā. Kā Baltic Cinemas vadītājs viņš kļuva par legālās filmu izplatīšanas un rādīšanas celmlauzi Latvijā, pēc tam pārraudzīja Rīgas galvenā kinoteātra Forum Cinemas atklāšanu 2003.gadā un tā darbību nākamos desmit gadus. Kopš šā multipleksa atvēršanas kinoskatītāju skaits Latvijā ir dubultojies.
Amoliņa kinoteātros rādītas gan garākas, gan īsākas filmas, taču neviena no tām neturpinās mūžīgi. Satieku viņu ap pusdienas laiku veikala Stockmann augšējā stāva kafejnīcā. Viņš tērpies kā ekskursijai un rokā tur patīkami novecojušu mīkstas ādas ceļasomu, jo drīz pēc sarunas viņam jādodas uz Liepājas autobusu. Ir piektdiena, taču pirmdien viņš nebūs atpakaļ darbā tieši blakus esošajā Forum Cinemas. Pirms dažām stundām Amoliņš ir nodevis Latvijas galvenā kinoteātra vadības grožus savam pēctecim – Normundam Labrencim, kurš pirms tam starptautiskajā pārtikas un higiēnas preču koncernā Unilever bija atbildīgs par Ingman saldējuma izplatīšanu Baltijā.
Uz jautājumu par sajūtām, atstājot darbu, Amoliņš atbild, ka stafetes nodošana plānota jau labu laiku un «mentāli es jau esmu prom». Tomēr atvadīšanās no komandas bijusi aizkustinoša, un viņu pārsteidzis kolēģu veiktais aprēķins, ka 21 gada laikā viņš ir bijis izplatītājs 1100 filmām, kuras noskatījušies 20 miljoni skatītāju, un ienākumi no biļetēm sasnieguši 44 miljonus latu. Pats lēš, ka tajā laikā redzējis vismaz divtik filmu, lai izvērtētu, kuras laist uz ekrāna. Prasīts, kas, viņaprāt, ir šī laika galvenie sasniegumi, Amoliņš sāk uzskaitīt virkni tehnisku jauninājumu, kurus ieviesis viņa vadītais uzņēmums – digitālā skaņa, dublētās animācijas filmas, biļešu elektroniskā pārdošana un tā tālāk, taču nobeidz sarakstu ar sev raksturīgo šķelmīgo smaidiņu: «Ir vēl viena lieta, par kuru mani droši vien daudzi nemīl, – mēs ieviesām popkornu.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.