Šopavasar laivotājiem veicas, jo upes izkāpušas no krastiem un kuļ brūnus kafijas mutuļus. Kāpēc gribas būt straumes vidū – stāsta arhitekts Viesturs, IT projektu vadītāja Agnese un pensionāre Baiba
Baibai Altbergai ir tuvu septiņdesmit, viņa nemāk peldēt, taču tas nav iemesls nekāpt laivā. «Slīkusi nekad neesmu. Kad iekrīt ūdenī, vienīgā cerība ir veste. Jāturas pie aira un laivas – gan aiznesīs krastā,» saka jelgavniece. Nesen sākusi braukt ar kajaku, tāpēc šoziem baseinā iemācījusies eskimosa apgriezienu – kā pēc apgāšanās upē tikt virs ūdens, neizkrītot no laivas. Darbojusies ar airi tā, ka pāris sekundēs atgriezusies laivošanas pozīcijā. Labi, ka ūdens baseinā bijis silts.
«Es braucu ar triju veidu laivām: lielajiem cietajiem, mazajiem cietajiem un piepūšamajiem,» Baiba stāsta, ar rokām rādīdama laivu izmērus un formas. «Lielie cietie» ir ap 4,5 metru garas stiklašķiedras laivas. Vienā var sasēsties divi cilvēki. «Mazie cietie» ir mazie kajaki, arī no plastmasas. Piepūšamās laivas: gan pūšļi, gan raftings – liels, apaļš pūslis. Laivošanas biedri Baibai mainās. Piemēram, viens braucējs no «mazajiem cietajiem» dzīvo Jelgavā, taču lielākoties komandas komplektēšana notiek tā: «mazie cietie» sarakstās e-pastā, «lielie cietie» – skype, piepūšamie sazinās pa telefonu. Baibai labāk patīk braukt divatā, trijatā, jo tad jādarbojas. Kad laivo viens, var braukt, kā grib.
Braukt pa upēm Baiba sāka tā – kāda paziņa uzaicināja līdzi 10 dienu pārgājienā pa Vidzemi. Izbrauca Sedu, Salacu un Burtnieku. Padomju laikā tādu pārgājienu ar laivošanu dēvēja par ūdenstūrismu. «Kāda dāma reiz ieradās melnos svārkos un baltā mežģīņu blūzē. Ar čemodānu. Domājusi: ja jau tūrisms, tad ceļošana. Kā kāpa laivā, tā iegāzās ūdenī un blūze vairs nebija balta.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.