Rokot senlietas, melnā tirgus dalībnieki neatgriezeniski noposta vēstures mantojumu
Cilvēku interese par pagātnes notikumiem laika gaitā nekad nav mazinājusies. Tas jāsaka arī par Latvijas senāko vēsturi, kas pieejama caur lietiskiem avotiem – arheoloģisko izrakumu atklājumiem no senajām dzīvesvietām, kapulaukiem, kulta vietām un citām teritorijām. Daudzas no tām ir saglabājušās līdz mūsdienām bez īpašām ārējām virszemes pazīmēm. Tas ir Latvijas arheoloģiskais mantojums – neatjaunojams pētījumu resurss, vēl pilnībā neapzināts, bet tūkstošiem gadu saglabājies zemē. Tehnoloģiju attīstība paver aizvien pilnīgākas izpētes iespējas, tāpēc ir svarīgi šo vēsturi nosargāt.
Taču arheoloģisko mantojumu nopietni apdraud mantrači. Senlietas ir tikai viens arheoloģiskā pieminekļa struktūras elements – tās izrokot, tiek iznīcināts konteksts, daļa no arheoloģiskās vietas. Dati, ko būtu iespējams iegūt, pētot un fiksējot zemes kārtas to atrašanās secībā, ir zuduši.
Visvairāk Latvijā tiek postīti senkapi, jo tajos ir bagātākais senlietu klāsts – mirušos apbedīja svētku drānās, līdzi kapā dodot skaistākās rotas, darbarīkus, ieročus. Izraktās senlietas tiek tirgotas, nonāk privātkolekcijās. Zūd un izklīst vēsturiski nozīmīgas liecības, šī problēma ir aktuāla visā Eiropā. Ieskatoties interneta vietnēs, kur izsolēs tiek piedāvātas arheoloģiskās senlietas, redzami mantraču un kolekcionāru radītā tirgus apmēri. Izdevīgākas cenas noteikšanai starptautiskajās izsolēs informācija tiek arī sagrozīta – viens no kurioziem, kad seno latgaļu rotaslietas un ieroči piedāvāti kā vikingu senkapos pie Liepājas atrasti priekšmeti. Jebkurā gadījumā tā vairs nav vēstures pētniecība, bet gan ātras peļņas avots.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.