Aļona Ismailova ar redzes traucējumiem sadzīvo kopš bērnības. Visu dzīvi viņa centusies tos slēpt. Kādu brīdi bijusi pat soļa attālumā no pašnāvības. Tagad sapratusi, ka ne no kā vairs nebaidās. Sarunas un tikšanās divu gadu garumā ļauj iepazīt Aļonas dzīves pārmaiņas
Siltā vasaras rītā pirms diviem gadiem esmu ceļā, kad Aļona piezvana, ka kafejnīcā viņa iekārtojusies pašā dziļumā, pie attālākā galdiņa. Tas palīdz, jo man nav ne jausmas, kā viņa izskatās.
Aļona ir piekritusi dalībai manā antropoloģijas studiju pētījumā, kurā vēlos saprast, kā cilvēki pielāgojas redzes zaudējumam, kā pārkārto savu dzīvi un atgūst prasmes. Aļonai ir tīklenes distrofija, kā viņa paskaidro: «Redzes traucējumi ir iedzimti, lai gan es piedzimu pilnīgi vesela. Galvas traumas rezultātā redzes problēmas sāka parādīties septiņu gadu vecumā.»
Viņai ir 30 gadu, tumši krāsoti, gari mati, nosauļota āda, balta, gara kleita, perfekts manikīrs. Patīkams, silts balss tembr-s, rāma, bet noteikta intonācija – tas ir cilvēks, kas zina, ko grib. Kad pienāk oficiante, Aļona, skatoties viņai acīs, raiti pasūtina kafiju. Stāstu par savu pieredzi viņa sāk hronoloģiski: no bērnības līdz šodienai, runā izsmeļoši, necenšoties izlaist sāpīgās atmiņas un negaidot jautājumus. Viņa tur galvu tā, it kā mums būtu acu kontakts. Laiku pa laikam neuzkrītoši padzeras no nestabilā glāzē pasniegtās kafijas. Viņas izturēšanās ir parasta, kustības veiklas. Taču tās nav nejaušas vai dabiskas. Tieši otrādi – ir rūpīgi pārdomātas, apzinātas, un to mērķis ir panākt, lai apkārtējie nepievērš viņai nekādu uzmanību. Tā arī notiek, neviens nav pamanījis – elegantā sieviete ir gandrīz neredzīga.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.