Deviņus mēnešus pēc uzbrukuma žurnālistam Leonīdam Jākobsonam (42) rēta viņa sejā ir sadzijusi, taču aizvainojuma brūce joprojām ir vaļā
Mani sveicina vīrs neuzkrītošā virsjakā, kuras krāsu decembra zilganās puskrēslas un kafejnīcas dzelteno gaismu krustojums padarījis nenosakāmu. Tikai otrreiz ieskatoties sejā zem kapuces, atpazīstu Leonīdu Jākobsonu. Mēs abi bez iepriekšējas saskaņošanas esam ienākuši tuvējā kafejnīcā, jo norunātā tikšanās vieta ir izrādījusies slēgta. Kopš pēdējo reizi viņu redzēju Zobārstniecības un sejas ķirurģijas centra 20.palātā marta beigās, Leonīds gan nav īpaši mainījies. Izņēmums ir vienīgi rēta pār labo vaigu, kas toreiz bija tikko sašūta un tumša, bet tagad šaurā, garā strīpa ir paslēpusies zem bārdas rugājiem un pamanāma, tikai nekaunīgi blenžot tieši sejā.
«Pirmo laiku nevarēju normāli runāt, zaikalsa (raustīja valodu – red.),» stāsta Leonīds. Viņš ir mierīgs, mazliet pieklusinātā balsī runā ātri un aizrautīgi. Tāpat kā senāk – pirms uzbrukuma. Par saspringumu liecina tikai viegli trīcošās rokas, cilājot tējas tasīti.
Ar Leonīda Jākobsona vārdu šogad saistīti vismaz divi kriminālprocesi. Viens ir par uzbrukumu viņam 29.marta pēcpusdienā paša mājas kāpņutelpā Čaka ielā Rīgā. Šajā lietā Leonīds ir cietušais. Izmeklēšana neesot pavirzījusies, viņš veļ akmeni policijas laukā: «Neredzu, ka kaut kas tiktu darīts.» Rēķinoties ar varas iestāžu gausumu, viņa paziņas pat esot izsludinājuši 5000 latu atlīdzību par informāciju, kas palīdzētu atklāt uzbrucējus, taču arī tas neko neesot līdzējis. «Viņi droši vien ir pametuši valsti,» saka Leonīds.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.