Šogad ministru demisijas paģēr tik bieži, ka jāsāk brīnīties, kāpēc bulvārpresē šo fenomenu vēl nekomentē astrologi. Tikko LU studenti rosināja, ka Ir jāuztaisa infografika par demisiju pieprasījumiem, citādi visiem jau nojukuši rēķini. Latvijā ilgi nebijis paziņa brīnījās: vai tad pie varas tieši tagad iešmugulējuši tūkstošgades vissliktākie politiķi?
Tā nav. Veselības, labklājības, izglītības ministri, kuru demisijas pieprasītas, nav ne sliktākie ministri šajā valdībā, ne vēl jo vairāk savās nozarēs, salīdzinot ar priekštečiem – drīzāk otrādi. Un «galvu» prasīšana nav ne vienīgais, ne konstruktīvākais līdzeklis domstarpību risināšanai politikā. Kā šonedēļ mums intervijā saka kinorežisors Rolands Kalniņš – kritizēšana vien neko nedod, ir jābūt piedāvājumam, kā lietas darāmas.
Viskarstāk iet izglītībā, kur daudzi ministra kritiķi dedzīgi atkārto «esam par reformām, bet pret Ķīli», taču darbos labi redzams tikai «pret» – priekš «par» laikam dukas vairs nepietiek.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.