Krusttēvs Lembergs

Sabiedrības acīs viņš ir omulīgs un populārs ostas pilsētas saimnieks. Tiesas zālē paveras atšķirīga aina, kas atgādina mafijas filmas, – cits pēc cita liecinieki atklāj, kā Aivars Lembergs slēpti kontrolējis miljonu plūsmas un kļuvis par noteicošo īpašnieku Ventspils uzņēmumos, saistību ar kuriem viņš turpina publiski noliegt

Apsūdzētais Aivars Lembergs tiesas sēdes pirmajā daļā, galvu nepacēlis, paraksta kaudzi apsveikuma kartīšu. Pēc tam viņš knibinās ar mobilo tālruni, žāvājas, malko dzērienu no līdzpaņemtā termosa. Ko stāsta liecinošā persona, Lembergu, šķiet, īpaši neinteresē – bijušajam sabiedrotajam Aināram Gulbim viņš tikai brīžiem uzmet smīnošu skatienu. Šodien tiesas procesā ir progress – Gulbis beidzot var liecināt, jo iepriekšējās reizēs, kad viņš bija ieradies, dažādu formalitāšu dēļ pie vārda netika.

Klausīties lieciniekus var arī nebūt patīkami. Tur, aiz tiesas durvīm, Aivars Lembergs joprojām nēsā Ventspils mēra nosaukumu, pārstāv pilsētu, sniedz politiskus komentārus televīzijām un dzīvesstila intervijas glancētiem žurnāliem. Vēl ne tik sen zaļzemnieku «premjera amata kandidāts» bija klāt valdības koalīcijas sarunās. Publikā viņš ir vienmēr smaidīgs, izdarīgs un cienījams Ventspils saimnieks, nu varbūt kāds piebildīs – pretrunīga personība.

Tiesas zālē par viņu stāsta ko citu. «Aivars Lembergs sāka bļaustīties savā parastajā veidā un apvainoja ikvienu.» «Lai firma varētu strādāt Ventspilī, bija jāiesaista Lembergs, jo citādi firmas darbs būtu nesekmīgs.» «Tās [Lemberga un Ventspils naftas valdes locekļu attiecības] bija kā dresētāja un tīģera, kas skraida pa krātiņu. Kā pamāj ar pletni, tā ķepas augšā.» «Viņš sēdēja Vīnes viesnīcas vestibilā un dzēra vīnu. Pat nepiecēlās, kad iegāju. Prasīja, kā jūtas mana sieva, kā jūtas tas bērns un tas bērns. (..) Es tos uztvēru kā nepārprotamus draudus.» Šie ir daži citāti no liecībām, kas par Lembergu izskanējuši tiesas sēdēs vai kuras glabā apjomīgie kriminālprocesu materiāli.