Lasot par sapiņķerētiem noziegumiem, parasti atdzīvojas bērnišķīga vēlme – kaut varētu vienkārši un ātri izgaismot patiesību, lai vainīgie saņem taisnīgu sodu, bet upuri gandarījumu. Derētu kāds tehnoloģisks brīnums, kurā apvienota pasaku zelta zivtiņa, viszinošais spogulis un svarīgas pogas, ar kādām mūsdienu pasaulē tiek iedarbināts vai apturēts teju viss.
Taču bērnu sevī tūliņ apsauc pieaugušā atgādinājums, ka nekādas spoguļpogas nav, tāpēc atliek paļauties uz… ko nu katrs izvēlas kā zāles pret akūtu pasaules netaisnīgumu.
Piemēram, labs mierinājums ir pieticīgais filozofijas dižgars Kants, kurš iesaka rīkoties tā, lai tava griba vienmēr var kalpot par vispārēju likumu, un turklāt atzīst – kaut arī taisnīguma īstenošanās nav vienmēr redzama mūsu pieredzes pasaulē, taču prātam tas ir neapstrīdams princips.
Šā žurnāla numura galvenais varonis Aivars Lembergs ir izpelnījies dažādus apzīmējumus, taču viņa tiesvedība neatstāj šaubas – lai nu kas, bet Kanta piekritējs viņš nav. Liecībās viņš drīzāk šķiet kā mafijas filmu personāžs, nevis allaž smaidīgais politiķu reitingu līderis. Taču nekad nav par vēlu! Blakus stāstam par Lembergu žurnālā ir cits satriecošs dzīvesstāsts – Kanta darbu latviskotājs Otto Rolavs visu mūžu ir veltījis savai misijai, negaidot ārēju atzinību, bet neatlaidīgi darot to, ko liek pienākums. Gribas ticēt, ka viņa liktenis spēj iedvesmot ikvienu. Sapere aude jeb uzdrošinies zināt, Kants savulaik aicināja kļūt apgaismotiem jeb pieaugušiem. Padoms der joprojām!
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.