Pretēji populārajam priekšstatam, ka Latvijas meži ir pārlieku izcirsti un noplicināti, mežsaimnieki uzskata – tie slēpj lielu bagātību, kas netiek izmantota. Mežus savā īpašumā labprāt pārņem skandināvi, kaut lielākie labuma guvēji varētu būt mūsu pašu valsts nebūt ne turīgākie iedzīvotāji
Grigorijs Rozentāls ved pa meža stigu, kuras vienā pusē aug pirms gadiem desmit stādītas eglītes, otrā – dažādu sīku kociņu rasols. «Es no sava meža ilgtermiņā varētu dabūt ārā 30 latus par kubikmetru, bet kaimiņš trīs latus. Starpība – desmit reizes!» viņš uz vietas ātri sarēķina.
Šo divu Alsungas īpašumu robeža ir labs mūsdienu Latvijas mežu spogulis – milzīgi neprasmīgi izmantoti resursi, kas nevis vairo cilvēku labklājību, darbavietas un nodokļus, bet vienkārši tiek izniekoti. «Labi apsaimniekotu privāto mežu ir maz. Mežsaimniecībai Latvijā vēl ir milzīgs potenciāls,» saka Rozentāls, neliela meža īpašnieks, kuram darbs pie celulozes rūpnīcas projekta savulaik ļāva ielūkoties arī skandināvu mežu saimniecībā. Šim uzskatam piekrīt gan meža īpašnieku organizācijas, gan zinātnieki un Zemkopības ministrijas (ZM) ierēdņi.
Eksperti lēš, ka piektā daļa meža īpašnieku – un tie ir nepilni 30 tūkstoši fizisku vai juridisku personu – savus mežus neapsaimnieko vispār. Tas nozīmē lielas nekoptu un pāraugušu mežu platības. Otra medaļas puse ir pārāk intensīvi «apsaimniekoti» jeb nežēlīgi izcirsti meži, kuru īpašnieku vienīgais mērķis ir bijis šajā brīdī no meža izspiest maksimumu, nerēķinoties ar attīstību ilgtermiņā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.