Zemes bagātības • IR.lv

Zemes bagātības

2
Pūcessakta, Aizkraukles Lejasbitēnu kapulauks, 9.gadsimts.

Nesen bebru aizsprostā Limbažu novadā atrastā greznā, 2000 gadu vecā sakta atgādina, ka Latvijas zemes dzīles slēpj daudz bagātību. Tās sniedz ne tikai vērtīgas ziņas par mūsu tautas vēsturi, bet arī mūsdienu cilvēkam sagādā tīri estētisku baudu. Izglītojoša un vizuāli skaista ir arī šoruden iznākusī grāmata Arheoloģisks ceļvedis latviešu un Latvijas vēsturē. Tās autoram – Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktoram Arnim Radiņam – lūdzam izvēlēties desmit priekšmetus, kas viņam liekas sevišķi nozīmīgi


Pūcessakta,
Aizkraukles Lejasbitēnu kapulauks, 9.gadsimts
Pūcessakta ir tikai baltu tautām raksturīga rota, kas kļuvusi par Latvijas arheoloģijas simbolu. Nosaukumu ieguvusi no izskata. Pūcessakta veidojusies Austrumbaltijā. Agrākie eksemplāri ir zināmi kuršu teritorijā, vēlāk saktu attīstība notika zemgaļu teritorijā, un tās pārņēma arī latgaļi, kur tā kļuva par tipisku rotaslietu. Pūcessakta ir vīriešu rota un sastopama reti. Līdz ar to nevar apšaubīt tās valkātāja atšķirīgo stāvokli līdzbiedru vidū. Iespējams, tās lietotājs bijis sabiedrības līderis.

Vīrieša apbedījuma senlietas, Andrupenes Škrabju kapulauks, 10.gadsimts
«Melnā roka» ir vienreizējs gadījums, kad pati daba ir pasargājusi organisku materiālu no satrunēšanas – pirms vairāk nekā 1200 gadiem apbedītā cilvēka roka ir mumificējusies. To kopā ar citām senlietām atrada 1956.gadā, rokot bedri kartupeļu ieziemošanai. Uz «melnās rokas» pirkstiem saglabājušies bronzas spirālgredzeni. Kapā bija arī dzelzs šķēpa gals un cirvis, bronzas pakavsaktas, karavīra aproce, jostas sprādze un riņķi, važturis un piekariņi. Visticamāk, šis vīrietis bijis augstāka stāvokļa latgaļu sabiedrības loceklis.

11.gadsimta latgaļu sievietes apģērba un rotu atdarinājums pēc Taurenes Lazdiņu kapulauka materiāliem
Tautas lietišķā māksla nav izolēta no tā vai cita laikmeta notikumiem. Izņēmums nav arī 20.gadsimts. Tā pirmajā pusē, jo īpaši pēc valstiskās neatkarības iegūšanas, jauna aktualitāte tika piešķirta latviskuma jautājumam. Tautas lietišķajā mākslā viens no virzieniem balstījās uz arheoloģisko sakņu izmantošanu. Tās spilgtākās izpausmes saistījās ar tekstilatradumu rekonstruēšanu un atdarināšanu, kā arī seno rotu atdzimšanas centieniem. Šajā laikā izveidojās priekšstats par «arheoloģisko tautas tērpu». Radošu pacēlumu lietišķā māksla piedzīvoja arī 20.gadsimta otrajā pusē – tā bija viena no retajām iespējām paust latvietības saglabāšanas ideju padomju laikā, kā arī nozīmīgs faktors latvietības izdzīvošanai piespiedu emigrācijā pēc Otrā pasaules kara dzimteni atstājušajiem. Tā ir unikāla stīga, kas savieno senāko vēsturi, viduslaikus un šodienu.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu