Dzejniecei un tulkotājai Ingmārai Balodei (31) iznāk otrā dzejas grāmata Alba, bet intervijā viņa stāsta, kāpēc personībām mākslā nav pienākums un ir pat riskanti censties par visu izteikties
Ar riteni Ingmāra atminas no mājām Pārdaugavā līdz intervijas vietai grāmatnīcas kafejnīciņā Vecrīgā. Ir mazliet aizelsusies, un tā vien gribas paskatīties, vai pie kurpēm nav pieķērusies kļavas lapa. Septembris, Dzejas dienas. Šogad Ingmāra Balode par augstvērtīgu darbu saņēmusi Baltvilka balvu kā poļu rakstnieka Mikolaja Ložiņska grāmatas bērniem Būtnes bēg tulkotāja. Viņa tulkojusi izcilus, pasaules literatūras aprindās zināmus poļu autorus – jauno prozaiķi Dorotu Maslovsku, dzejnieku Ādamu Zagajevski. Agrāk Ingmāru varēja pazīt arī pēc lieliskajām intervijām kultūras portālā Satori. Patlaban viņa ir tulkotāja un grāmatu redaktore apgādā Mansards. Ingmārai ir ko teikt, un tas ir labs iemesls viņu intervēt Dzejas dienu nedēļā.
Poļu dzejnieks Ādams Zagajevskis, kuru tulkoji, kādā esejā rakstīja – atnāk uz dzejas lasījumu 15 cilvēku, un viņš nesaprot, vai večiņa pirmajā rindā, tas trakais otrajā un pusaudzis pēdējā rindā tiešām pārstāv visu sabiedrību, kas gatava klausīties dzeju? Un vēl – pagājušajā nedēļā Latvijas Avīzē Balvu bibliotekāre bija teikusi, ka tikai dzejniekus vien uz tikšanos ar lasītājiem nevar aicināt, necik daudz klausītāju neatnākot. Jāaicina arī prozaiķi.
Ak tā…
Kā tu domā, kas ir tie, kas nāk uz dzejas lasījumiem?
Man šķiet, ka nāk tie, kuri bez dzejas nevar iztikt. Protams, vienmēr nāk Zagajevska minētie. Varbūt kāds nāk aiz garlaicības. Zinu, ka dzejas pasākumos vienmēr ir klāt kāda kundzīte, kura ierodas, lai nesēdētu viena mājās. Viņai tas ir savdabīgs terapijas veids. Patiesībā mēs motīvus nevaram uzminēt, kāpēc kāds atnācis dzeju klausīties.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.