Amatpersonas cer Eiropu pārliecināt, ka tiešie maksājumi Baltijas valstīm ir neadekvāti zemi. Politiskais fons gan var izrādīties zemniekiem nelabvēlīgs
Tiešo maksājumu palielināšanu Latvijas lauksaimniekiem valdība ir izvirzījusi par vienu no prioritātēm sarunās par Eiropas Savienības (ES) nākamo gadu budžetu. Būtu jābrīnās, ja tā nebūtu, jo aina tos raksturojošajās tabulās ir graujoša. Pašlaik Latvijas zemnieki saņem aptuveni trešdaļu no ES vidējā tiešmaksājumu līmeņa, un Eiropas Komisija 2014.-2020.gadā piedāvā to pacelt tikai līdz 54% no vidējā rādītāja, kas joprojām būtu vismazākie tiešie maksājumi ES valstu vidū. Turklāt nākamajos divos gados Latvijas zemnieki uz rokas saņems mazāk nekā pašlaik. Kāpēc šāda netaisnīga situācija izveidojusies?
Atbalsts ražošanai
Kad Latvijai notika sarunas par iestāšanos ES, tiešo maksājumu apjomu, ko saņems valsts, rēķināja pēc vairākiem lauksaimniecības rādītājiem 1993.-1998.gadā. Pēc Zemkopības ministrijas (ZM) informācijas, vislielāko lomu Latvijas gadījumā spēlēja ar labību apsētās zemes platība un ražība, ietekme bija arī piena ražošanas un liellopu audzēšanas apjomiem. Uzreiz bija skaidrs, ka tiešie maksājumi uz hektāru Latvijā būs viszemākie, taču tādi bija lauksaimnieciskās ražošanas rādītāji un atbalsts lauksaimniecībai ES tobrīd bija piesaistīts ražošanai.
Latvija samierinājās, jo, kā atceras ZM valsts sekretāra vietniece Rigonda Lerhe, lauksaimniekiem tas tik un tā bija lielāks atbalsts, nekā valsts pirms iestāšanās ES spēja atvēlēt no sava budžeta. Tāpat tika uzskatīts, ka ražošanas izmaksas pie mums ir zemākas nekā «vecajā» Eiropā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.