Piedzimšana

Internetā skatoties kadrus no Ziemeļkorejas, kur tūkstošiem cilvēku pilsētu laukumos un ielās krīt ceļos, sakņupuši raud un triec dūres pret zemi, sērojot par mirušo nācijas līderi Kimu Čen Iru, neviļus pārņem sajūta, ka pagātne ir atdzīvojusies

Sarosās senas atmiņas par padomju kompartijas čiekuru bērēm un kolektīvajām sērām, kurās līdzdalības procents bija tāds pats kā obligāti brīvprātīgajās vēlēšanās. Noskurinos.

Tikai dienu pirms Kima Čen Ira mūžībā ir aizgājis viens no izciliem eiropiešiem, kura personiskais lēmums izstāties no melu spēles tuvināja tās bankrotu visā totalitārajā padomijā, arī Latvijā. Vāclavs Havels – čehu dramaturgs, disidents, vēlāk cienīts valstsvīrs. Viņa vienkāršo vēsti, ka melu sistēma nespēj turpināties, ja cilvēki tajā atsakās piedalīties, daudzi nav dzirdējuši. Tieši tas ir patiess iemesls sērām – nevis Havela nāve, bet gan fakts, ka viņš tik daudz kur nav vēl piedzimis.

Nedēļa, kad Rietumu kristīgā pasaule svin vissvarīgākos piedzimšanas svētkus – Jēzus ierašanos pasaulē -, ir labs brīdis pārdomām par to, kam vēl ir jāpalīdz piedzimt dažādās pasaules vietās. Kādām cerībām, kādiem darbiem? Nav runa par ģeogrāfiju, tas var būt Phenjanā, Prāgā vai Rīgā, jo jebkurā zemes malā šī piedzimšanas vieta ir vienmēr viena un tā pati. Tas ir cilvēks, kas izvēlas – kam ticēt, kurp doties, ko darīt.