Vecais lapsa?

Latvijas radio ģenerāldirektors Dzintris Kolāts aicināts uzņemties LTV Ziņu dienesta vadītāja amatu. Kolāts piekritis, stāsta, ko jaunajā amatā darīs un no kā viņam, par spīti visam, nemaz nav bail

Pēdējoreiz ar Dzintri tikos kādā Purvciema bārā, kur teicu: ai, ej prom no tā radio. Esmu samērā ietekmīgs cilvēks, – tā neilgi pēc medijos nonākušās ziņas, ka Latvijas radio ģenerāldirektors apsver piedāvājumu vadīt Latvijas televīzijas Ziņu dienestu, tviterī ierakstīja viņa meita Elīna Kolāte. Lai arī šīs nedēļas sākumā Dzintris Kolāts vēl atstāja mazu atkāpšanās ceļa strēķi, nesakot simtprocentīgu «jā», tiekoties ar viņu, bija jūtams, ka jau izlēmis. Amatu viņš pieņems. «Starp citu, jūs laikam nepamanījāt – meitai tviterī nosūtīju ziņu atpakaļ: kā viņai nav kauna – pēdējo reizi esam tikušies muzejā vai simfoniskajā koncertā, nevis bārā,» viņš pajoko. Kāda ir ilggadējā Latvijas radio vadītāja motivācija uzņemties darbu sabiedriskajā televīzijā, kas pēdējos gados asi kritizēta par kvalitāti, apšaubīta tās neatkarība, turklāt cits pēc cita to pamet spēcīgi žurnālisti? «Es nejūtos labi jau ilgu laiku,» Kolāts atbild. «Darbā ir sasniegts zināms līmenis, Latvijas radio reitingi nav slikti, ir izcīnīti līdzekļi. Un tagad ir bailes no rutīnas. Padomju laikā bija virpotāji veterāni, skolotāji veterāni, man tā negribas.» Kopš saņēmis darba piedāvājumu, Kolāts lieku reizi apdomājies, ka iekāpis jau sestajā gadu desmitā un «vai nu jāpieņem izaicinājums, vai jāsēž un rimti jānoskatās, kā garām aizslīd dzīve». Sajūtas saasinājusi kāda sīka, komiska epizode: nesen sabiedriskajā transportā viņam sēdvietu piedāvājusi jauna meitene. «Sākumā pat nesapratu – kāpēc tā, kas notiek,» viņš smejas.

Tikšanās ar sabiedriskās televīzijas vadītāju Edgaru Kotu, lai pārrunātu iespējamo sadarbību, Kolātam beigusies ar atziņu, ka zemūdens akmeņu nav un uzspiest neviens neko negrasās. «Viss, kas vērpjas ap sabiedrisko televīziju, rada iespaidu, ka tā ir ne pārāk veselīga vide radošam darbam, uzrāvienam. Tas ir mans izaicinājums – pārbaudīt, vai ir tik melni, kā mālē, un ziņot par rezultātiem.» Kolāts atzīst, viņam ļoti patiktu, ja sabiedrības un ekspertu attieksme pret Latvijas televīzijā notiekošo mainītos uz labo pusi, «un es arī savas mazās, tuklās roķeles tur būtu pielicis». Vaļsirdīgi atzīstas, ka vadīt mazas redakcijas ir daudz patīkamāk, nekā būt ģenerāldirektoram. Viņš ir strādājis sabiedriskā radio ziņu dienestā un var salīdzināt. «Tur tu redzi sava darba augļus – esi spējis, pateicoties saviem kontaktiem, pierunāt kungus intervijai, noorganizēt tikšanos par kādu svarīgu tēmu. Bet kā lielajam priekšniekam tev ir tikai koncepcijas, problēmas, un tie darba augļi kaut kā nav redzami.» Ir vēl kāds svarīgs aspekts: alga televīzijā kā Ziņu dienesta vadītājam Kolātam būs lielāka, nekā esot radio ģenerāldirektoram. Viņš nemaz nemēģina noliegt, ka tas ietekmējis lēmumu. Tiesa, no vecākās meitas Sarmītes Kolātes, Tautas partijas jaunatnes organizācijas kādreizējās vadītājas, jau saņēmis mazliet vīlušos – kāpēc? «Hierarhiski tomēr sanāk, ka aizeju no augstāka amata uz zemāku.»

Kolāts nevēlas iedziļināties pārmetumos par zemajiem Latvijas televīzijas reitingiem, svārstīgo kvalitāti un iespējamo Ventspils mēra Aivara Lemberga ietekmi. Viņš atrunājas, ka būtu nekorekti piekrist ziņu vadīšanai un, pirms sācis strādāt, no galvas līdz kājām jauno darbavietu nokritizēt. Kolāta mērķis esot iedvest sabiedriskās televīzijas ziņās jaunu elpu, lai tās ir aizraujošākās no visa piedāvājuma Latvijā. Kā? Par to domāšot, kad būs iepazinies ar darbiniekiem, viņu noslogojumu un pieejamajiem naudas resursiem. Ziņās ir ļoti daudz politikas, uzskata Kolāts. «Tā ir svarīga, bet ir jau arī citas tēmas, kas skar iedzīvotāju gaidas un problēmas – izglītības sistēma, kas tagad ir uz sēkļa, piemēram.» Jūtams, ka iekšēji viņš aizvien taustās, ko tad īsti vēlētos reformēt jaunajā darbā.  Nevēlas izteikties arī par Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi, jo «viņi ir darba devēji, nebūtu korekti». Aizkulišu sarunās par Kolātu dzirdēts, ka viņam ir labs publiskais tēls – skaļi skandāli ar to nesaistās, bet jautājums ir par mugurkaulu. Latvijas radio Kolāta vadībā strādā labi. Tomēr ir vietā jautājums: vai tāpēc, ka ģenerāldirektoram ir principi, vai arī nepietiek drosmes žurnālistiem uzspiest politiskus pasūtījumus? Kolāts smej, reiz internetā kāds nosaucis viņu par veco lapsu. Pret to viņam nekas iebilstams nav, jo protot sadzīvot ar visiem. Tajā pašā laikā – neļaujot kāpt sev uz galvas. Kolātu iedrošina arī viņa kandidatūrai paustais sabiedriskās televīzijas žurnālistu atbalsts. «Tie, kas mani zina, arī zina, ko gaidīt,» viņš miermīlīgi saka, paberzēdams nogurušās acis, kas atgādina labsirdīgu ņūfaundlendu. «Varbūt es esmu arī naivs – daudz ko nezinu,» Kolāts ir atklāts. No jaunās valdības koalīcijas, runājot par sabiedriskajiem medijiem, viņš zilus brīnumus negaida. «Nekas tik neprognozējams tur nevar būt. Vienīgi ir daudz jaunu seju, kuras, pat neko ļaunu negribot, var uzskatīt, ka radio un televīzijā «vajag darīt tā». Tas nebūtu lāga. Ja jutīšu galīgas nepareizības, būs viņiem jāierāda vieta.» Ko Kolāts darīs, ja vietu mēģinās ierādīt viņam pašam? «Ir vairākas receptes, ko labprāt pārspriestu pie izslēgta diktofona,» viņš atbild. Tomēr pēcāk, kad izslēgts diktofons, par to nerunā. «Man likās, ka jūsu pēdējais jautājums būs citāds: ko es darīšu, ja pēc kāda laika nejutīšu gandarījumu par šo darbu,» viņš noslēgumā saka. «Lūk, tas gan ir viens svarīgs punkts!» viņš domīgi sarosās, un šķiet, pats tam patiesi vēlas noticēt.