Valdības darbu sarežģīs tās veidošanas gaitā saviestā savstarpējā neuzticēšanās
Viss labs, kas labi beidzas? Tas tomēr nav labākais raksturojums trīs nedēļu kūleņošanai līdz pirmdienas lēmumam taisīt Vienotības, Zatlera Reformu partijas un VL-TB/LNNK valdības koalīciju, kas jau vēlēšanu naktī bija acīmredzami labākā no iespējamajām. No šā procesa zaudējumu ir vairāk nekā ieguvumu. Turklāt nekas jau vēl nav beidzies. Domstarpības, kuras traucēja vienoties par koalīciju, var apēnot gan valdības izveidošanu, gan tās darbu.
Pie ieguvumiem var rēķināt gandrīz vai tikai pašu vienošanos veidot tomēr šādu koalīciju. Taču to noteikusi nevis sarunu dalībnieku labā griba, bet gan alternatīvas neesamība. Valdību ar Saskaņas centru, ko Valdis Zatlers joprojām uzskata par labāku nekā pašreizējo, vienkārši nevarēja izveidot. Tas būtu nozīmējis gan ZRP, gan Vienotības šķelšanos. Turklāt ZRP un SC tandēmam pat nebija sava premjerministra kandidāta, tā ka vienīgais reālais līdzeklis pret «tankiem», kuri vienīgie varētu mainīt Zatlera lēmumu, bija prasība Vienotībai, lai pievienojas ar savu premjerministru Valdi Dombrovski. Tik ērmots «ultimāts» līdz šim Latvijas politikā nebija pieredzēts.
Toties zaudējumu sarakstā ir, pirmkārt, savstarpējas neuzticēšanās indes deva topošās koalīcijas partiju attiecībās. Otrkārt, kas ir vēl ļaunāk, – etniski krietni vairāk sašķelta sabiedrība nekā pirms mēneša. Zatlers stūrgalvīgi atteicās atzīt programmu nesaderību ar SC visos svarīgākajos jautājumos – par ekonomiku, tiesiskumu, valsts nepārtrauktību, ārējo un drošības politiku – un kopā ar SC līderiem uzstāja, ka esot jānojauc tieši «etniskais dalījums». Rezultāts – šis etniskais dalījums, kas pēdējos piecus gadus šķita ejam mazumā, atkal ievērojami pastiprinājies.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.