Ne someljē, ne monsinjors • IR.lv

Ne someljē, ne monsinjors

Gatis Rozenfelds, F64

Ķelne ir tikpat tuvu kā Liepāja, saka Gundars Āboliņš — viens no retajiem latviešu aktieriem, kam izdevies spēlēt gan padomju, gan modernajā Eiropas teātrī

Pulksten desmitos piektdienas rītā aizgājuši uz Osirisu iedzert kafiju un klusumā parunāties, ātri saprotam, ka tā ir kļūda. Vasara ir beigusies, rīdzinieku iecienītās kafejnīcas krēsli pildās solīdi tērptiem ļaudīm, kas «bīda lietas». Gundars Āboliņš — ar otrās dienas bārdiņu, rūtainā kreklā — ir visnepretenciozākais šajā publikā, tomēr katrs ienācējs uzskata par pienākumu ar viņu apmainīties pāris pieklājības frāzēm.

«Kas viņš bija?» Gundars vaļsirdīgi apjautājas par kungu, kurš viņu sveicis ar vērienu. 

Visticamāk, šiem cilvēkiem, tāpat kā man, populārais aktieris šķiet kā sens čoms. Jo šajās dienās viņa veidols publiskajā telpā mirdz spožāk un sirsnīgāk nekā politiķu priekšvēlēšanu smaidi. Kinoteātru reklāmas kastēs griežas vācu režisora Aleksandra Hāna Monsieur Tauriņš — nav naudas, nav darba, nav problēmu! — ar viņu galvenajā lomā. Mazu bērnu vecāki ir piefiksējuši, ka tautā iemīļotās multfilmas jaunajā sērijā Lotes tētis Oskars runā Āboliņa balsī. Tikko pirmizrādi piedzīvojusi deficītā Jaunā Rīgas teātra sezonas atklāšanas izrāde Oblomovs — vietējā versija Alvja Hermaņa iestudējumam Iwan Alexandrowitsch

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu