Aktieris Andris Bērziņš Ziemassvētkos grib aizbraukt uz laukiem, iemest mobilo telefonu kupenā un lasīt grāmatas. Varbūt paslēpot. Bet pirms tam viņš kā puika ir joņojis lejā no kalna ar riteni – ātrāk un ātrāk, jo nav bremžu un apstāties nevar. «Lai mani stipri nenosoda,» aktieris saka par izrādi Marija Stjuarte, kuras otro cēlienu 13.decembrī atcēla viņa «psiholoģiskā sabrukuma» dēļ
Nelaime jau tā, ka nav miera, – nedēļu pirms Ziemassvētkiem Dailes teātra Andris Bērziņš (58) ir piekusis un saērcināts. Sēž meitas ģimenes kafejnīcā Restorācija Tērbatas ielā, mugurā silta plīša jaka, kaklā karājas maks. Ik pa brīdim aprunājas ar ienācējiem. «Te uz vietas atpūsties ir neiespējami. Visu laiku kādam kaut ko vajag,» Bērziņš uzmet īdzīgu skatu mobilajam telefonam.
Aktieris stāsta, ka ir sadumpojies un izdīcis teātrī divas brīvas nedēļas. Sarunas brīdī viņš vēl gaida, ka nospēlēs pēdējo izrādi un tad – prom uz laukiem, uz Slīteri. «Tur ir absolūts klusums un miers.» Sākotnēji gribējis aizbraukt tālākā ceļojumā, «vienkārši pagulēt kā plaušai un nedarīt neko», bet tad izlēmis, ka negrib «cīnīties» ar lidostām un viesnīcām. «Latviešiem ir tāds vecs teiciens – es vairs nedzeru, jo sava cisterna jau izdzerta. Man tagad ir tāpat ar atrašanos publiskā vidē – acīmredzot man tā cisterna sāk izsmelties. Man sāk nepatikt cilvēki apkārt.»
Bērziņš konstatē, ka daudziem tagad nav darba, bet viņam – pilnīgi otrādi. «Man bieži dzīvē ir citādi nekā daudziem cilvēkiem. Man vienmēr ir paticis atpūsties, kad citi strādā, un tā ir gadījies, ka mums vienmēr ir jāstrādā tad, kad citi atpūšas. Mani šāds salikums ir apmierinājis.» Kopš atgriešanās Dailes teātrī pirms divām sezonām aktierim lomu netrūkst. Teātris, mājas, seriāls Ugunsgrēks – viņš ar pirkstu uz galda zīmē trīsstūri un rāda, kādā rutīnā ieskrējis. Reizēm ir četrstūris – «vēl kaut kādas citas lietas». Pašreizējās sajūtas Bērziņam atsaucot atmiņā bērnību, kad no stāvajiem Līgatnes kalniem viņš laidies lejā ar riteni. «Pēkšņi jūti, ka nevari apstāties un sāc braukt arvien ātrāk un ātrāk, jo tam ritenītim nav bremžu. Kādreiz vajag arī nožauties, bet laikus, tad varbūt paliksi dzīvs. Ja ātrums ir nenormāls, tad var arī nosisties.» Bērziņš pazūdās, ka aktierim ir tikai viens attaisnojums neierasties uz izrādi – nāve. Nevienā citā profesijā tā nav.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.