Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags (52) lūdzis Sinodei decembrī lemt par viņa palikšanu amatā. Pēc septiņpadsmit gadiem amatā viņš jūtas izsīcis un baznīca nonākusi naudas grūtībās, bet Vanaga paša personība un lēmumi guvuši pretrunīgu vērtējumu sabiedrībā
Betona sarkofāgs, zem kura dzīvo dažādi elfi un troļļi, bet neviens nespēj šo betonu uzlauzt, lai paraktos apakšā un ieraudzītu, kas tur īsti ir. Šādu komentāru par Jāni Vanagu dzirdu pirms intervijas ar viņu. To saka kāds ticīgais, kurš ar arhibīskapu pazīstams. Taču, tāpat kā visi citi, ar savu vārdu nav gatavs par Vanagu teikt neko, ja neskaita formālas pieklājības frāzes.
Ir divas nometnes: tie, kuri Vanaga darbību atbalsta, ir viņam lojāli, vai arī gluži vienkārši nevēlas sabojāt attiecības, un tāpēc kritiskus vārdus neteiks. Un tie, kuri no luteriskās baznīcas attālinājušies, jo neatbalsta arhibīskapa Vanaga teoloģisko izpratni un nostāju – tātad, pretinieki. Viņu viedoklis nav glaimojošs.
Betona sarkofāgs? Nākas pasmaidīt, kad mūsu tikšanās ar arhibīskapu sākas ar klusu viņa izslīdēšanu no kristīgās konferences, kas notiek Konsistorijas telpās un tuvojas pašām beigām, un steidzīgu, kā slepšus, pīrādziņa paķeršanu no cienasta galda. Viņš satver to saujā un klusītēm nokož pusi. Izsalcis, pirms sarunas gribējis vismaz kaut ko ieēst.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.