Režisors Viesturs Meikšāns uzskata, ka teātrī viss jau ir izrunāts, tāpēc svarīgi – kā runāt. Šovasar redzējis 38 izrādes Eiropas teātra festivālos un patlaban Nacionālajā teātrī iestudē Faustu
Vēl pērn Viesturs Meikšāns Spēlmaņu naktī ieguva gada jaunā skatuves mākslinieka titulu, nu jau nominēts kā gada režisors par Straumēniem Valmieras Drāmas teātrī. Režisors ar izglītību biznesa vadībā un režijā patlaban uzaicināts darboties arī Rīgā. Meikšāns Nacionālajā teātrī iestudē Faustu un meklē indiešus, kuri varētu izrādē dejot. Nesen teātra festivālā Homo Alibi Viesturs debitēja izrādes lekcijas žanrā ar Partitūra ekosistēmai, ieskandinot Andrejsalas spēkstacijas turbīnas.
Tviterī ziņoji, ka šovasar esi redzējis 38 izrādes Vīnes, Rakveres un Aviņonas festivālos. Pastāsti par tiem.
Turp devos, lai attīstītos, jo ar grāmatām vien nepietiek. Festivāli man ir kā tālākizglītība pēc augstskolas. Rakveres festivāls bija pārsteigums, ļoti augstā līmenī, pulcēja māksliniekus, kuri uzstājas Eiropas nozīmīgākajos festivālos. Jaudīgs un emocionāls notikums bija Kasteluči*. Arī igauņu neatkarīgie teātri. Tā kā ietekmējos no somu režisora Kristiana Smedsa, man patīk viss, kas saistīts ar somiem. Viņi ir traki. Viņi ir ļoti ekspresīvi un temperamentīgi. Nekādā ziņā garlaicīgi un lēni. Tajā somugru lokā ietilpst arī ungāru teātris, kas neatkarīgi no savas atrašanās vietas ir ļoti līdzīgs valodas radinieku pārstāvētajam teātrim.
Festivālos manīju tendenci – visi ir dramaturgi. Režisoru gandrīz nemana, tikai tēma un aktieri. Tēma, piemēram, pasaules gals, un aktieri izdomā kompilāciju no 6-7 epizodēm, kas nav dramaturģiski saistītas, bet kā montāžas elementi veido vienu kopēju tematisko kolāžu. Viena epizode, piemēram, notiek bez aktieriem – datorinstalācija ar mirgojošiem attēliem uz ekrāniem, uzrakstiem, fotogrāfijām, kas strauji mainās, un tas viss rada sajūtu par robotlaikmetu, futūrismu un arī skumju civilizācijas likteni. Vienā epizodē imitēja no Peru kalniem iznākušos un svešā mēlē lasīja reliģiskus inku tekstus, otrā – virtuvē gatavoja makaronus un sadzīviski runājās, dzēra īstu vīnu. Zinu, ka tas bija īsts, jo butaforija ir šķidrāka. Tādu konsistenci ar vīnogu sulu nevar dabūt. Nosēdumi uz glāzes, skaņa lejot no pudeles. Skatītāji sēdēja uz podestiem ar ritentiņiem, un mūs pārbīdīja uz to skatuves daļu, kur notiek darbība. Sajūta kā amerikāņu kalniņos.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.