Jaunais katoļu arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs par savu mērķi izvirzījis Latvijas garīgo atdzimšanu. Viņš ne tikai strādās, lai tuvinātu katoļus un luterāņus, bet vēlas savas zināšanas un pieredzi piedāvāt visai sabiedrībai
Rīgas Sv.Franciska Romas katoļu baznīcas Garīgā semināra telpās Maskavas priekšpilsētā jaunais katoļu arhibīskaps pagaidām mīt viens pats. Gar rūpīgi pļauto mauriņu un puķēm pagalmā pastaigājas tikai viens seminārists – šīs dienas dežurants, kura pienākums ir veikt dažādus sadzīves darbus, uzraudzīt notiekošo. Pēc nedēļas, kad topošie garīdznieki būs atgriezušies no vasaras brīvlaika, arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča šeit vairs nebūs. Kā prasa amata pienākums, jaunais arhibīskaps pārcelsies uz mājvietu vecpilsētā, kur patlaban mīt viņa priekštecis Jānis Pujats.
Kopš stāšanās arhibīskapa amatā no sabiedrības puses jau esat saņēmis cieņas apliecinājumus par atklātību, godīgumu, toleranci. Vai gods ir liels kārdinājums?
Tas ir viens no lielākajiem kārdinājumiem. Ja cilvēks tam netiek pāri, viņš zaudē elastību, nocietinās. Nav atvērts, reliģijas valodā runājot, gara dvesmai. Patiesībā viņš, tiekdamies pēc goda, kļūst vājš.
Pirms daudziem gadiem lasīju daode-dzin*, mani ļoti uzrunāja teiciens: «kas ir ciets, tas ir vājš. Kas ir mīksts, tas ir stiprs.» Jo viņu kā zāli var sabradāt, bet zālei tas netraucē, tā vienalga aug tālāk. Lepnais ir ciets, viņš lūst. Viens kritisks vārds, un viņam tā ir milzīga problēma. Cilvēks, kurš pārvarējis lepnību un ir pazemīgs, ir stiprs. Viņu var nozākāt, pazemot, nolīdzināt līdz ar zemi, bet viņš pieceļas un iet tālāk. Jo viņam ir pārliecība.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.