Deputātu apcietināšana, notverot pie pastrādāšanas • IR.lv

Deputātu apcietināšana, notverot pie pastrādāšanas

34
Saeimas deputātu Artusu Kaimiņu nedēļas nogalē Vecrīgā aizturēja uz ielas patrulējošā Rīgas Pašvaldības policija. Deputāts "Latvijas 1.rokkafejnīcā" bijis stiprā reibumā un, stāvot pie bāra letes, traucējis apkalpot citus klientus, tāpēc izraidīts no kafelnīcas. Foto: Edijs Pālens, LETA
Didzis Šēnbergs

Konstitucionālisma piezīmes pēc Reiterna traktiera

“Un viss sākās tik jauki! Mūsu daļas vadītājam bija vārda diena, un viņš mūs ielūdza vīna pagrabiņā, tad iegājām otrajā, trešajā, devītajā…. Vārdu sakot, kad bijām apstaigājuši duci visādu krodziņu, tad pamanījām, ka nozudis mūsu priekšnieks, lai gan jau iepriekš bijām viņu piesējuši saitē un vadājām līdzi kā šuneli. …galu galā es atrados kādā nakts kafejnīcā Vinohrados, kur dzēru liķieri tieši no pudeles. Ko pēc tam darīju, vairs neatceros, zinu tikai, ka komisariātā abi policisti ziņoja, ka es esot netikli uzvedies, piekāvis kādu kundzi, sagraizījis ar kabatas nazi svešu platmali, iztramdījis dāmu kapellu, apvainojis virsviesmīli, ka tas nozadzis man divdesmit kronas, pārsitis marmora virsu galdiņam un tīšām iespļāvis kādam nepazīstamam kungam pie blakus galda glāzē ar melnu kafiju. Vairāk neko es neesmu izdarījis, vismaz neatceros, ka būtu vēl kaut ko izstrādājis. Bet jūs varat man ticēt, ka es patiešām esmu kārtīgs inteliģents cilvēks, kas domā par savu ģimeni, ne par ko citu. Ko jūs par to teiksiet? Es taču neesmu nekāds dauzoņa!”, uz ko Šveiks vaļsirdīgi sarunu biedram norādīja: “Avīžu lasītājiem šis notikums ar jums būs ļoti pa prātam. Es pats ar prieku lasu to nodalījumu, kur rakstīts par dzērāju pastrādātajiem nedarbiem. Nesen traktierī “Pie kausa” kāds apmeklētājs nekā ļauna nebija izdarījis, tikai pārsitis sev galvu ar alus glāzi… Viņu pievāca, un no rīta mēs jau par to lasījām avīzēs.” Tā pazīstamais čehu sociologs Jaroslavs Hašeks dokumentēja nu jau slavenos notikumus komisariātā Salmovas ielā.

Nedēļas nogalē kļuva zināms, ka pēc – atvainojiet vēlmi lietot franču valodu – “debošīra” traktierī policija aizturējusi kādu Saeimas deputātu par, kā ziņojot plašsaziņas līdzekļi, smagā alkohola reibumā veiktu nodarījumu, notverot pastrādāšanas vietā. Rokudzelži valstsvīram ir pat smalki: būt bijušam apcietinātam ir latviešu politiķa “džentlmeņa komplekts” – zinātāji droši vien atsauksies uz Raini, Miķeli Valteru vai Kārli Ulmani, kuri gan aizturēti tika pilnīgi citos apstākļos.

Netiesāsim gan pārsteidzīgi: vai pārkāpums bijis administratīvi sodāms vai krimināls noziedzīgs nodarījums, ir pāragri spriest, tā ir izmeklēšanas iestāžu, izziņas izdarītāju, prokuratūras un tiesas kompetence. Kā māca vēsture, kad Jaroslavu Hašeku arestēja par saucienu “bej!” anarhistu demonstrācijā 1907. gadā 1. maijā un kāds iesita slepenpolicistam Šnirdlam ar nūju pa pakausi, pēc Šveika kalpones Marijas Millerovas liecības izrādījās, ka Hašeks esot kliedzis tikai “hej!”, tomēr viņu notiesāja uz vienu mēnesi cietumā.

Šoreiz ne arī par ētisko pusi. Morāle ir skaidra katram, kurš redz, kā no kroga rokassprādzēs saslēgtu, cilvēka cieņu pazemojošā stāvoklī aizved deputātu, kura pagātnē ir ar narkotikām saistīts kriminālsods. Diemžēl par morāli katrs kaunpilno videoklipu redzējušais var bēdīgs secināt, ka deputātu aizveda nevis no omulīga cūkas stilbiņa, cenā pieejama piebaldzēnu brūvējuma un kāpostiem smaržojoša Jozefa Šolca cienīga pagrabiņa, bet gan no viena no izcilākajiem Rīgas vēlīnā, uz klasicismu vērstā baroka jeb holandiešu klasicisma pērlēm – patriciešu Reiternu palladisma spožuma portāla. Ja ierēķinām Dannenšterna nama lielisko restaurāciju, apstākli, ka kāds man nezināms – ērtības labad sauksim šo par tukšpauri – ir izlēmis izpārdot pēdējo valsts rīcībā esošo laicīgo “hāberlandu” – Zāmuēļa Holandera namu Šķūņu ielā 17, tad muzikālās dzertuves esība valsts nekustamajā īpašumā, kam bija jābūt Latvijas un 2015.gada Eiropadomes prezidentūras reprezentācijas neatņemamai zvaigznei, ir tik brēcoši amorāla, ka arī desmit važās iekaltu deputātu aizvešana no dīles pītajos ratiņos, ko sauca par “grozu”, tumšo ētikas un estētikas ainu Ruperta Bindenšu un Georga Herolta meistardarbā nepadarītu melnāku.

Arī šo rindiņu autors dzimšanas dienā ir baudījis glāzi atspirdzinājumu šajā “rokkafejnīcā”, kuras antablementa frīzi grezno, šķiet, tieši vīnogu lapas, tāpēc neesmu tiesīgs pievienoties svētulīgām liekulībām, ka valsts amatpersonas statuss liedzot izbaudīt skurbinošu piektdienu draugu vidū, princešu lokā, iepazīt sarkangalvīti vai arī sarunāties par neko – ar kādu nabadzīgu rumāni vai diviem. Protams, liedz, ja atmosfēriskumam ir jākļūst par krogus kausli un jāpierāda tieksme dauzīt apsardzes darbiniekus; galu galā tautas vietnieks tikai parādīja, ka ir viens no tautas, kuru priekšstāv.

Interesantāka mums kā sabiedrības locekļiem ir juridiskā puse, atbildot uz jautājumiem, pirmkārt, vai tad šādi drīkst aizturēt un ar spēku aizvest būrī parlamenta locekli, otrkārt, vai Saeimas izdota tautas priekšstāvja apliecība ļauj izvairīties no atbildības, ja “pieķer pie rokas”.

Satversmes 29.pants paredz, ka Saeimas locekli nevar apcietināt, izdarīt pie viņas kratīšanas, ne citādi aprobežot viņa personas brīvību, ja tam nepiekrīt Saeima. Taču šis pants paredz arī, ka deputātu tomēr var apcietināt, ja to notver pie paša nozieguma pastrādāšanas. Satversmes 30.pants paredz, ka arī administratīvu vajāšanu nevar pret Saeimas locekli uzsākt bez parlamenta piekrišanas.

Lai būtu viegli saprast notikušo, ir jānošķir trīs mūslaiku termini: administratīvais arests ir sods, kuru piespriedusi tiesa spriedumā par pierādītu vainu pārkāpuma izdarīšanā, apcietinājums ir drošības līdzeklis, kuru personai piemēro tiesa nolēmumā, bet īslaicīga aizturēšana ir vēl cita policijas tiesība. Savukārt, sistēmiski analizējot Satversmē noteiktos jēdzienus “aprobežot viņa personas brīvību” un “apcietināt”, jāsecina, ka apcietināšana konstitucionālā izpratnē aptver gan apcietināšanu, gan arī īslaicīgu aizturēšanu, bet ne administratīvo arestu, jo tiesiskā valstī, kurā eksistē varu dalīšana, nebūtu pieļaujams, ka parlaments vēlreiz pārlemj vai pārbauda spēkā stājušos tiesas spriedumu jeb, kā norādījis referents Jānis Purgalis 1921.gada 25.oktobrī, apspriežot šo normu projektus Satversmes sapulcē, “vai parlamenta loceklis vainīgs, vai ne, par to parlaments neizspriež” (šeit un turpmāk, ja nav norādīts citādi, avots: Satversmes sapulces stenogrammas).

Izcilais tiesību zinātnieks Kārlis Dišlers jau 1922.gada „Tieslietu ministrijas Vēstnesī” Nr.1 publikācijā “Permanenta likumdošanas iestāde un deputātu imunitāte” uzsvēris, kas tieši deputātu imunitāte ir novecojis. Deputātu imunitāte vienkāršoti veidojas no divām sastāvdaļām – neatbildības un neaizskaramības. Neatbildība nozīmē nevis bezatbildību, bet to, ka par savu tautas vietnieka darbību deputāts neatbild citām valsts institūcijām – galvenokārt ne karalim, ne karaļa valdībai. Arī neaizskaramība ir veidojusies agrīnajos konstitucionālisma laikos, kad vajadzēja pasargāt parlamentāriešus no pēkšņas karaļa iegribas viņus apcietināt pēc patikas. Šī neaizskaramība pret pēkšņu brīvības atņemšanu bija vajadzīga tad, kad karaļi, ķeizari un imperatori bija vēl tik vareni, ka spēja vadīt un ietekmēt valdības un tiesas. Apšaubu, vai mūsdienās izdotos ķeizara pavēle slepenpolicistam Bretšneideram turēt virssardzē līdz turpmākam rīkojumam deputātu par aplamu priekšlikumu sniegšanu normās, kas regulē pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondu – nesen traktierī kāds kungs stāstīja, ka pienākšot laiks, kad ķeizari kritīšot cits pēc cita un nekāda valsts prokuratūra viņiem nevarēšot līdzēt.

Jau 20.gadsimta divdesmitajos gados Satversmes 29. un 30.pantu pētnieks Dišlers uzskatīja par novecojušu reliktu: “Tagadējās tiesiskās valstīs, un sevišķi demokrātiskās republikās, nebūtu vairs ko baidīties, ka valdība vispārīgi varētu pielaist kādas patvarības pret deputātiem” (Dišlers, K. Latvijas valsts varas orgāni un viņu funkcijas, 1924-25. Rīga: TNA, 2004. 88.lpp). Vēl vairāk – jau tad Dišlers aprāda, ka toreizējais Igaunijas konstitūcijas 49.pants pieļāva deputāta vajāšanas sākšanu par nodarījumu, parlamentam atstājot tikai tiesību atlikt arestu, norādot, ka “šis princips ir vairāk pieskaņots tagadējai tiesiskās sajūtas attīstībai, ne kā mūsu Satversmē formulētais noteikums, pēc kura deputātu bez parlamenta piekrišanas nevar saukt pie atbildības tiesas priekšā pat, ja prokuratūrai ir ticami pierādījumi par to, ka deputāts ir izdarījis noziedzīgu nodarījumu. Ja deputātam ir uzticēts augsts amats un svarīgi pienākumi, tad no viņa vēl jo vairāk var prasīt, lai viņš ir nevainojams pilsonis un bez kādiem ierobežojumiem atbildīgs par savu darbību [..] drīzāk būtu vietā lietas iespējami drīza noskaidrošana tiesas priekšā, lai sabiedrībai nebūtu pamata domāt, ka parlamenta darbībā ņem dalību noziedzīga persona” (turpat, 89.lpp).

Visādi vēsturiski anekdoti tikai pierāda Dišlera spriedumu patiesumu – ne tikai Reiterna namā 2014.gada 12.decembrī, bet, teiksim, jau 1921.gada 25.oktobrī, Satversmes sapulcē apspriežot normu par deputātu apcietināšanu, mazinieks A.Petrevics norādīja, ka “politiskā dzīve balstās uz ļoti reālām saimnieciskām attiecībām”, tāpēc frakcija balsošot pret Bruno Kalniņa izdošanu, jo pēdējais (tur arī bija darīšana ar kautiņu) “es saku noziegumu, jo viņam nebija tiesības sist [..] Bet zināmiem noziegumiem ir savi attaisnojumi. [..] viņš izdarījis noziegumu, aizstāvot savas partijas godu, izdarījis to sakarsētā atmosfērā [..]”.

Līdz ar to varam konstatēt, ka jau pirms deviņdesmit gadiem valdīja tiesību lietpratēju ieskats, ka Satversmes 29.pantā ietvertā deputāta neaizskaramība ir novecojusi un nav nepieciešama.

Taču jāatgādina, ka Satversme tāpat neaizsargā pret prettiesisku Saeimas locekļu apcietināšanu – tā nepalīdzēja ne tad, kad politisku iemeslu dēļ no Jēkaba ielas “Melnajā bertā” iesēdināja lielinieku jeb sešus “Strādnieku un zemnieku frakcijas” deputātus kā Frici Bergu, tā nepasargāja arī pašu Saeimas priekšsēdētāju Paulu Kalniņu, viņa partijas biedrus un ģimeni pret 1934.gada 15.maija apvērsumu, kā arī pret antikonstitucionālo tiesu pēc tam. Pēdējais laiks, kad neaizskaramības klauzulai bija jēga, bija Krievijas impērijā, kad pēc patvaldnieciskās domes atlaišanas cietumā par aicinājumu nemaksāt nodokļus ielika valsts domnieku Jāni Čaksti, taču tad šādas normas nebija, tāpat kā konstitūcijas.

Jau šī īsā ekskursija mums ļauj intuitīvi secināt, ka arī uz administratīviem pārkāpumiem ir attiecināms Satversmes 29.pantā noteiktais izņēmums – ja persona notverta, izdarot administratīvu pārkāpumu, tad policijai ir tiesības viņu īslaicīgi aizturēt, neatkarīgi – ir šī persona vai nav Saeimas deputāts.

Mēs taču saprotam, ka 1922.gadā, pieņemot Satversmi, neeksistēja mūsdienu procesuālā terminoloģija. Protams, šajā gadījumā palielinās katra policista individuāla atbildība, izlemjot, vai patiešām tautas priekšstāvis ir notverts, veicot pārkāpumu. Tomēr lieki, nevajadzīgi un prettiesiski nebūtu jāaiztur neviens cilvēks – vienalga, vai viņš ir politiskās elites pārstāvis vai arī klaidonis bez noteiktas dzīves vietas. Ikvienā gadījumā ir ātri, iespējami loģiski un tiesiski jālemj, vai aizturēšana ir nepieciešama, lietderīga un samērīga.

Savukārt konkrētais gadījums kopā ar nesen notikušo Saeimas balsojumu par kriminālprocesuālas darbības – kratīšanas – veikšanu kāda deputāta dzīves vietā aizdomās kriminālprocesā, kas saistītas ar viņa laulātās darba devēja nodokļu nomaksu, liek pilnīgi skaidri nošķirt divas atšķirīgas lietas deputātu neaizskaramības ietvaros – aizsardzība pret administratīviem un kriminālprocesuāliem piespiedu līdzekļiem, no vienas puses, kā arī saukšanu pie administratīvas vai kriminālas vajāšanas, no otras. Izgaismojas acīm redzama atšķirība – ja izziņas izdarītājam, prokuroram vai administratīvai iestādei ir pietiekams pamats celt deputātam apsūdzību vai sodīt par neizkārtu karogu, tad citiem likumdevējiem te nekas nav lemjams, jo deputāta iespējamo nevainīgumu jāsargā taisnīgai tiesai.

Kā jau skaidri pateicis iekšlietu ministrs Arveds Bergs 1921.gada 25.oktobrī, apspriežot šo normu: “Kam tad mēs izdodam deputātu? Vai mēs viņu grūžam kādā ellē, vai jau nododam kādām mokām vai sodam? Nē, mēs viņu nododam tikai tiesai. Vai mēs baidāmies no tiesas? [..] Vai mēs, kas te spriežam tautas vārdā, baidāmies nodot deputātu otras iestādes rokās, kura tāpat spriež suverēnās tautas vārdā un kura speciāli šim nolūkam ir rādīta?” Ļoti pareizi teikts! Ja deputāti uzskata, ka ir jābaidās no tiesas, tad no taisnīgās tiesas ir jābaidās diviem miljoniem Latvijas iedzīvotāju, un tad problēma ir tiesā, un tur viņa arī jārisina. Bet ne Satversmē.

Jāņem vērā arī tas, ka deputāta ietekmēšana ar nepamatotu justīcijas institūciju darbību ir iespējama arī ārpus kriminālprocesuālas vai administratīvas sfēras – nemaz nebrīnīšos, ja pret nepatīkamu tautas priekšstāvi vai tā ģimenes locekli celtu absurdu civilprasību, panāktu absurdu prasības nodrošinājumu, arestētu piederošās daļas kapitālsabiedrībās, akcijas, uzkrājumus kredītiestādēs, skaidras naudas līdzekļus un pienākošos maksājumus no trešajām personām. Izklausās pazīstami, vai ne? Šis piemērs ar civilprocesa izmantošanu mahinācijām pierāda, ka deputāta aizsardzība no draudiem, patvaļas ir kompleksu risinājumu objekts, kas nav saistāms ar 18.gadsimta cienīgo neaizskaramību no karaļa soģiem un kardināla gvardes.

Pretējo viedokli gan šoreiz pārstāv jau pieminētais čehu sociālais teorētiķis: “Ja jau kāds nokļuvis tiesas nagos, tad labi vairs nav. Labi nav, bet neko nevar darīt. Iespējams, ka visi cilvēki nav tādi neģēļi, kā par viņiem varētu domāt, bet kā lai atšķir godīgu cilvēku no nelieša.” (Jaroslavs Hašeks, “Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā”) Savukārt procesuālu darbību veikšanas ierobežošanu ir iespējams saglabāt, jo par īslaicīgo aizturēšanu vai citiem administratīviem nelieliem, bet nepatīkamiem ierobežojumiem lemj iestāde, nevis tiesa.

Satversmes 30.pants tikai rada, sakot kristīgā nacionāļa G.Reinharda vārdiem, īpašu kastu, bet “mēs nevaram še radīt, izdalīt kaut kādu izņēmuma šķiru, tā viena šķira būs kā aristokrāti”, bet, ja “partijas biedriem ir tiesības kauties!”, un “ja to kāds dzirdēs Vakareiropā, tad teiks: kas tur viņiem par savādiem Satversmes sapulces locekļiem!” Pēc šiem Reinharda vārdiem Satversmes sapulcē pa kreisi sākās kliegšana, kāju dauzīšana, skandāls, Jānis Čakste nesekmīgi zvanīja vairākas reizes, pametot vietu, pārtrauca sēdi. Arveds Bergs precīzi norādīja, ka normas, kas liek parlamentam lemt par procesuāliem lēmumiem, ir pretrunā tām normām, kuras tagad atrodas Satversmes 30.pantā, kuras prasa tiesas vai administratīvai vajāšanai ikreizēju Saeimas atļauju – pat aizstāvot deputātus pret apcietināšanu, jo cietums liedz pildīt pienākumus, Bergs norāda, ka “iet tālāk un atraut deputātu arī no tiesas, tā, lūk, ir privilēģija, kura nestāv nekādā sakarā ar deputāta pienākumiem. Jāievēro taču arī, ka tiesa spriež suverēnās tautas vārdā. Tā nav tukša formula. [..] apturēdami pašu tiesas spriešanu par deputātu, mēs paši sevi nostādām neērtā stāvoklī. Mēs nezinām, kāda varētu būt vaina un kāds sods draud. Par samērā niecīgu lietu (tā! – D.Š.) mēs negribētu deputātu tiesai izdot un reiz tiesai izdevuši, mēs lietas tālāko gaitu vairs nevaram apturēt. Spriezdami iepriekš tiesas, mēs piesavināmies tiesas funkcijas.”

Par Berga priekšlikumu piecēlās un nobalsoja 41 Satversmes sapulces loceklis, kas bija par maz, lai no mūsu pamatlikuma svītrotu prasību pēc parlamenta atļaujas deputāta saukšanai pie administratīvās atbildības.

Un Berga teiktajā ir pati Reiterna nama lietas juridiskās puses sāls – esot neaizskaramībai, mēs automātiski radām nepareizu tiesisku vidi, kas apdraud deputāta pārkāpuma protokolēšanu un, cik gan tas baisi skan, mēs nekad neuzzināsim visu patiesību par to, kas noticis Reiterna namā.

Skumjākais, ka absolūtais vairākums Saeimas deputātu ir godprātīgi un pieticīgi ļaudis, kuri nav krimināli sodīti par narkotiku glabāšanu un nerīko delīrija kautiņus Zauera ērberģī, čukstot apsargiem ausī franču valodā “Gvarde mirst, bet nepadodas!”, bet Satversmes 30.panta esība savieno šos darba rūķus ar dažiem izņēmumiem. Prognozēju, ka tas izņēmums gan šoreiz tiks izdots vajāšanai, bet, ja ne, piedodiet man, acīmredzot man trūkst vajadzīgās diplomātiskās izglītības.

Likumsakarīgi mans ierosinājums ir: svītrot no Satversmes tās 30.pantu par kriminālvajāšanas un administratīvās atbildības ierobežošanu, bet 29.pantu precizēt, skaidri nosaucot vārdā īslaicīgu aizturēšanu kā atļautu, ja tā īstenojama pie administratīvā pārkāpuma pastrādāšanas. Tikai tā mēs varam būt pārliecināti, ka sabiedrība redzēs objektīvu ainu, kas notiek Reiterna, Paliveca, kā arī citos labākajos Filadelfijas namos, ielūkojoties deputātu darbos tik, cik tas ir Vakareiropas kultūras piedienīgi.

Autors ir politologs

 

Komentāri (34)

dzeris49 15.12.2014. 15.24

Demokrātiskās valstīs, ar neatkarīgu tiesu sistēmu, deputātu neaizskaramība vispār ir anahronisms.

Tikpat liels anahronisms, kā tās prezidenta milzīgās apsardzes, utt, kuram tad tie ķēmi, kas bija vai ir Latvijas prezidenti, izņemot vienu, ir vajadzīgi, ja ne savai svītai, kas pelna uz to apsardzi , telpām, un visu pārējo naudu, kur, protams, var dabūt savu “otkatu”?

Nerunājot par dzīvokli un visu pārējo pēc prezidēšanas, līdz tam ko, visi viņi dzīvoja uz ielas bomžu statusā, vai?

Nesen Igaunijā bija kāds ctb organizāciju saits, Igaunijas prezidents ieradās ar savu ne pārāk dārgu autiņu, bez kādas apsardzes, latvieši vēl arvien uzskata, ka tā arhaika ar tām padomju stila sirēnām, dzīvokļiem, utt. ir vajadzīga, un par to smejas daudzi visā pasaulē, kur naudu prot skaitīt, un nevienam, pat ar simtreiz lielākām pilnvarām, kā tam Latvijas “simbolam”, nodokļu naudu tik īzšķērdīgi netērē .

+14
-6
Atbildēt

3

    andrejs > dzeris49 15.12.2014. 18.37

    Mūrniece sākusi ar miesassargu skaita samazināšanu un atteikšanos no skandalozā “Audi Q7”

    ———————————–

    citadele, balsu pirkšana, šikas mašīnas reprezentācijai, laikā, kad tautai pietrūkst naudas pārtikai un zālēm…

    Dombrovskis, Āboltiņa un Zaķis simbolizē v degradāciju

    +5
    -7
    Atbildēt

    0

    dzeris49 > dzeris49 15.12.2014. 21.38

    Tas, protams, ir slavējami, bet, tā nav sistēma, par to būtu jādomā Saeimai, un no visa tā dārgā un smieklīgā cirka ar sirēnām, milzīgām apsardzēm un dārgiem autiņiem jāatsakas, mainot likumus.

    +1
    -2
    Atbildēt

    0

    Normunds > dzeris49 15.12.2014. 18.24

    Zini, katram latvietim ir vārds un uzvārds, tāpēc nevajag vispārināt.

    ————

    Mūrniece sākusi ar miesassargu skaita samazināšanu un atteikšanos no skandalozā “Audi Q7”

    PIETIEK

    10.11.2014.

    http://www.pietiek.com/raksti/murniece_sakusi_ar_miesassargu_skaita_samazinasanu_un_atteiksanos_no_skandaloza__audi_q7_

    +6
    -4
    Atbildēt

    0

ierados 15.12.2014. 11.11

Šis artuss iedomājies, ka saplosīs latvju politisko atmosfēru, taču pats nezin kādēļ un nejēdz kā labā. Bet varbūt jēdz gan. Katrā ziņā nokļūšana deputātos viņam sagādājusi tādu pašu likteni kā sētniekam pārdesmit miljonu vinnests loterijā. Nav saprotams, kā viņš prata nokopēt putina draugu lokā pieņemtos izgājienus.

+10
-6
Atbildēt

4

    v_rostins > ierados 15.12.2014. 14.17

    ierados

    Vai ir tik pat šausmīgi kā pederasta vadīta valsts ārpolitika, vai deputāta braukšana stāvoklī kas būtiski pārsniedz visas pieļaujamā riska robežas, vai balsu pirkšana, padarot vēlēšanas par farsu?

    +7
    -12
    Atbildēt

    0

    andrejs > ierados 15.12.2014. 18.04

    cik zināms bārs ir domāts alkohola lietošanai. Braukt dzērumā pie stūres (kā to dara V(ZRP) deputāti) gan ir nopietns pārkāpums.

    +6
    -6
    Atbildēt

    0

    Normunds > ierados 15.12.2014. 18.20

    Brēka tāda, it kā Kaimiņš būtu nodevis valsti vai tautu. Tikmēr vienotība pa lēto notirgo citadeli, paņem kredītbrīvdienas un ne čiku, ne grabu.

    +8
    -7
    Atbildēt

    0

    J.Biotops > ierados 15.12.2014. 22.02

    Cilvēks pēc dabas ir grēcīgs un pelnījis līdzjūtību. Kad tāda iespējama. Būtu tas Artuss vienkārši piepļekājies un tenterējis pa ielu, pietiktu ar publisku „pē”. Šoreiz no pilniņā, bet grēkus atklāti nožēlojušā (par nožēlu dvēselē man datu nevar būt) šoferdeputāta viņu atšķir divas ļoti būtiskas darbības:

    1. Atgādinājums apsargiem „’jūs nezināt kas ES ESMU!”

    2. Meli par to, ka patriotisko deputātu sitis krievisks apsargs par balojumu pret brīvdienu pravoslāviem;

    Pat viens no šiem punktiem pietiekošs pilnīgai POLITIĶA diskvalifikācijai. Sē, atpakaļ suņubūdā!

    (Nekas no rakstītā nav domāt balsu pirkšanas vai braukšanas dzērumā attaisnošanai)

    +6
    -1
    Atbildēt

    0

lama 16.12.2014. 09.28

Kamēr visi kā aptaurēti bļaus par Kaimiņu- “suverēnais parlaments “izsludinās prawoslāvu Ziemassvētkus.

+4
0
Atbildēt

0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu