Sikorskis: Baltijas zīmols jāpadara redzamāks • IR.lv

Sikorskis: Baltijas zīmols jāpadara redzamāks

38
Polijas ārlietu ministrs Radoslavs Sikorskis. Foto: Rūta Kalmuka, F64
Pauls Raudseps

Polijas ārlietu ministrs Radoslavs Sikorskis uzskata, ka Baltijas reģiona ekonomikas modelis ir īstais visai Eiropai

Radoslavs Sikorskis ir kļuvis par vienu no spilgtākajiem «jauno dalībvalstu» pārstāvjiem uz Eiropas skatuves. Viņa runas par Eiropas Savienības nākotni, mudinājumi Vācijai ar lielāku enerģiju ķerties pie eirozonas stabilizēšanas un aicinājumi Lielbritānijas konservatīvajiem nepagriezt muguru ES nonāk laikrakstu virsrakstos. Pagājušajā nedēļā žurnālam „Ir” bija iespēja intervēt Sikorski, kad viņš apmeklēja Rīgu.

Pirms nedaudz vairāk nekā gada, kad eirozonas krīze bija sevišķi saasinājusies, jūs teicāt, ka lielākais drauds Polijai ir nevis Krievijas raķetes, bet eirozonas sabrukums. Vai tagad jūs jūtaties drošāk?

Es negribētu apgalvot, ka manai runai [Berlīnē 2011.gada novembrī] bija izšķirīga nozīme, bet fakts ir tāds, ka vācieši izdarīja to, kas, manuprāt, bija nepieciešams. Viņi ir finansējuši glābšanas programmas un ir vadījuši centienus reformēt eirozonas ekonomisko pārvaldību. Dramatiski ir samazinājušās atšķirības starp procentu likmēm, kuras par aizņēmumiem maksā stabilās valstis un krīzes skartās valstis – Grieķijai [likmes gada laikā ir kritušās] no 35% līdz 11%. Tāpēc šķiet, ka mazinās neuzticēšanās. Ja mēs atkal neizdarīsim kaut ko neapdomīgu, šķiet, ka esam ceļā uz krīzes pārvarēšanu. Turklāt es turpinu stāstīt saviem kolēģiem Rietumeiropā, ka ir valstis, kas to spējušas izdarīt bez grautiņiem un nepārmetot visiem citiem par savām problēmām. Piemēram, Latvija, kura cieta visvairāk, bet arī izdarīja visvairāk, lai pārvarētu krīzi.

Nesen izlasīju sekojošu Polijas prezidenta padomnieka Romana Kuzniara teikto: «Eiro ieviešana ir mūsu ekonomiskās un finansiālās drošības jautājums. Pastāv risks, ka pretējā gadījumā Polija šajā procesā tiks nostumta uz ES perifēriju. Tas ir svarīgāk nekā [eiro ieviešanas] īstermiņa izmaksas». Vai Polijas līdz šim atturīgā attieksme pret iestāšanos eiro mainās?

Mums nav atturīga attieksme. Ja nebūtu notikusi eirozonas parādu krīze, ir ticams, ka mēs būtu iestājušies jau šogad. Kad premjerministrs Tusks stājās amatā 2007.gadā, viņš minēja 2013.gadu kā iespējamu iestāšanās datumu. Taču pati krīze mums liedza šo iespēju. Mūsu situācija atšķiras no Latvijas, jo mums valūta nav piesaistīta pie eiro, mums ir brīvi peldošs valūtas kurss [kuru nosaka tirgus – red.] Mēs vēl gluži neizpildām kritērijus, lai iestātos eirozonā, un mums ir arī jāmaina konstitūcija. Tāpēc mums tas ir sarežģītāk nekā Latvijai. Tomēr mums ir pilnīga apņēmība to izdarīt līdz šīs desmitgades beigām.

Vai jūs satrauc iespēja, ka eirozona varētu pārvērsties par «īsto» Eiropas Savienību un ka valstis ārpus tās paliks perifērijā?

Mēs sliecamies domāt, ka nupat pieņemtais septiņgadu budžets būs pēdējais lielais budžets visai Eiropas Savienībai. Nākamajā budžetā, kurš darbosies pastiprinātās solidaritātes un savstarpējās pārraudzības apstākļos, liela daļa fondu sociālajam atbalstam, palīdzībai banku sistēmai un tā tālāk atradīsies eirozonas iekšpusē. Tas ir papildus iemesls tai pievienoties.

Kā esat apmierināts ar nule pieņemto ES septiņgades budžetu?

Tas ir taupības budžets. Pirmo reizi ES vēsturē tas ir mazāks par iepriekšējo. Polija sasniedza savus sarunu mērķus, kas bija – saņemt vairāk naudas nekā iepriekšējā budžetā un pasargāt kohēzijas fondus. Tie sniedz mums izšķirīgu iespēju padarīt mūsu infrastruktūru konkurētspējīgu ar pārējo Eiropu. Tomēr daži zemnieki ir nelaimīgi par to, cik ātri viņu subsīdiju līmenis pietuvosies ES vidējam līmenim. Tas nenotiks tik ātri, cik viņi vēlētos. Taču mums ir jāatceras, ka vāciešiem būs samazinājums par 20%, poļiem un latviešiem naudas būs vairāk. Turklāt zemnieki apsteidz citas sociālās grupas, kuru līmenis ir 64% no ES vidējā.

Man šķiet, ka mums būtu jābūt priecīgiem, ka mums ir budžets. Alternatīva būtu daudz sliktāka. Ikgadējie budžeti nozīmētu, ka teorētiski mēs varētu tērēt vairāk naudas, bet faktiski mēs tērētu mazāk.

Atsevišķajā „Savienojot Eiropu” fondā ir divi lieli infrastruktūras projekti, kuri attiecas gan uz Baltijas valstīm, gan Poliju. Viens ir „Rail Baltica”. Vai Polija ir gatava uzņemties aktīvāku lomu šā ātrgaitas vilciena izbūvei no Tallinas līdz Varšavai?

Mēs atpaliekam dzelzceļu tīkla modernizācijā. Mēs esam izdarījuši vairāk nekā pusi darbu ceļu būvniecībā, bet darbs pie dzelzceļa tikai tagad sākas. Mums vispirms ir jāpievērš uzmanība galvenajām problēmvietām pašā Polijā: Varšava -Vroclava, Varšava – Ščečina. Pēc tam mēs būtu ļoti priecīgi, ja Baltijas valstis arī vēlētos būt labi savienotas. Taču mēs, piemēram, mūsu lietuviešu partneriem prasām atjaunot dzelzceļa līniju no „Mažeiķu naftas” līdz Ventspilij, bet tas nenotiek. Baidos, ka daudz kur darbi ir iekavējušies.

Otrs mūsu kopējās intereses skarošs projekts šajā fondā ir dabas gāzes savienojuma izbūve no Polijas uz Lietuvu.

Mēs šādu iespēju – gan manā līmenī, gan pavisam nesen premjeru līmenī – esam piedāvājuši. Tas ir apjomīgs projekts, gandrīz pusmiljardu eiro vērts, kuram nav ekonomiskas jēgas bez ES atbalsta. Taču mēs domājām, ka droši vien nav arī jēgas būvēt gan šo savienojumu, gan sašķidrinātās gāzes terminālu Lietuvā. Abi nevar atmaksāties. Tas ir jautājums lietuviešiem, kuru viņi izvēlēsies.

Atgriežoties pie plašākiem ES jautājumiem, ir skaidrs, ka nesen pieņemtais ES budžets būs mazāks par esošo lielā mērā Lielbritānijas spiediena dēļ. Jūs esat atklāti izteicies par Lielbritānijā augošo eiroskepsi. Vai to, ka Lielbritānija varētu izstāties no ES, uzskatāt par reāliem draudiem?

Ja būs nedaudz politiskās līderības, tas nenotiks. Taču ir nepieciešams, lai politiskie līderi bez eirofobiskās preses starpniecības britu tautai izskaidrotu, kā ES patiesībā darbojas, kā patiesībā tiek pieņemta ES direktīva, kādas ir priekšrocības un kādas ir problēmas, atrodoties ārpus ES. Problēmas ir nozīmīgas, kā to premjerministrs Kamerons izklāstīja savā svarīgajā runā janvāra beigās.

Kāpēc mums būtu svarīgi, ka Lielbritānija paliek ES?

Jo briti ir ekonomiskā liberālisma atbalstītāji, viņi palīdz nodrošināt labu saikni ar ASV. Viņiem ir «mīkstā vara», diplomātisks spēks, viņi ir nozīmīgi militārā jomā. Viņi palīdz noturēt mūs atvērtus globālajiem jūras ceļiem, no kā mēs kontinentā gūstam labumu. Mums būtu ļoti, ļoti žēl, ja viņi atstātu ES.

Runājot par drošības jautājumiem – šomēnes NATO ģenerālsekretārs Rasmusens aicināja Krieviju un Baltkrieviju būt atklātākām par militāriem manevriem Baltijas reģionā. Vai jūs satrauc Krievijas militāro spēku augošā koncentrācija mūsu reģionā un lielie manevri, kurus viņi organizē?

Es formāli izteicu savus iebildumus par pēdējiem lielajiem manevriem „Zapad 2009″, jo tiem bija provokatīvs scenārijs. [Šajos manevros un līdztekus notiekošajos manevros „Ladoga 2009″ tika izspēlēts scenārijs, kurā militārie spēki iebrūk Baltijas valstīs un izmanto atomieročus pret Poliju – red.] Es ceru, ka nākamie notiks atbilstoši visiem starptautiski noteiktajiem atklātības noteikumiem, kā, piemēram, Vīnes vienošanos un NATO-Krievijas padomes principiem. Tātad mums ir nepieciešama pilnīga atklātība plānošanā un manevru gaitā, ar novērotājiem un tā tālāk. Mēs negribam uzskatīt Krieviju par draudu un mēs domājam, ka Krievijai nevajadzētu uzvesties, it kā tā varētu būt drauds.

Ir arī citi drošības jautājumi, piemēram, pretraķešu aizsardzības sistēmas uzstādīšana Polijā. Krievijas izteicieni šajā sakarā ir bijuši ļoti provokatīvi, piemēram, viens ģenerālis paziņoja, ka sistēmas uzstādīšanas gadījumā Krievija varētu vērst raķešu uzbrukumu pret Poliju.

Tādi izteicieni nepalīdz. Mēs uzskatām, ka ASV pretraķešu aizsardzības sistēmas trešai fāzei nav nekādas ietekmes uz Krievijas spējām sevi aizsargāt ar atomieročiem, un mēs pie vārda turam bijušo Krievijas prezidentu Medvedevu un tagadējo prezidentu Putinu, kad viņi teica, ka viņi tikai spers pretsoļus, ja tiktu veidota ceturtā fāze. Līdz tam paies vismaz desmit gadu.

Cik tālu šobrīd ir attīstīta pretraķešu aizsardzība Polijā?

Tas būtu jāprasa ASV valdībai, bet, cik saprotu, otrās fāzes aprīkojums patlaban tiek uzstādīts Rumānijā un drīzumā sāksies bāzes plānošana Polijā.

Šoruden Baltijas valstīs un Polijā notiks NATO reaģēšanas spēku lielie manevri „Steadfast Jazz”. Kas ir šo manevru mērķis un kā iet ar sagatavošanās darbiem?

Tie būs pirmie NATO manevri jauno dalībvalstu teritorijā kopš mēs pievienojāmies organizācijai 1999.gadā. Militārām aliansēm ir jābūt gatavām dažādiem scenārijiem. Ir ļoti svarīgi, un mēs tam ļoti rūpīgi sekojam līdzi – kuras valstis piedalīsies manevros. Jo ir lielāka varbūtība, ka tie, kas gatavi sūtīt karaspēku, kad to ir viegli darīt, būs gatavi rīcībai arī grūtību gadījumā.

Vai novērojat plašu NATO valstu līdzdalību?

Iespaids ir ļoti labs. Piemēram, Francija sūtīs 1000 kareivju, ASV apmēram 300. Tās ir līdervalstis.

Plašāk vērtējot drošības kontekstu, vai jūs esat noraizējies par ASV prezidenta Obamas runām par «pavērsienu» uz Āziju un tā nozīmi amerikāņu iesaistei Eiropā un mūsu reģionā?

Viņš vārdā nosauca procesu, kas notiek jau kādu laiku – alianses saišu stiprināšana ar Japānu, Klusā okeāna flotes nostiprināšana un labi zināmās attiecības ar Ķīnu. Tas mūs nepārsteidz, bet tas no Eiropas prasa atbildi. Mums ir jāuzņemas lielāka atbildība par mūsu drošību.

Pēdējo desmit gadu laikā jūs esat pirmais Polijas ārlietu ministrs, kas apmeklē Latviju.

A, bet es te biju kā aizsardzības ministrs.

Tomēr ir sajūta, ka pēdējā laikā Polija izrāda lielāku interesi par Latviju. Vai tam ir kāds sevišķs iemesls?

Mūsu prezidents arī šeit bija pērn. Tomēr jāatceras, ka mēs visu laiku satiekamies Briselē. Protams, apciemot vienam otru mājās – tam ir sevišķa nozīme -, tomēr ES process mūs visus padara savstarpēji pazīstamus. Taču tā ir taisnība – mēs Baltijas valstis uzskatām par ļoti svarīgiem partneriem un ļoti priecājamies, ka Latvija piedalīsies mūsu Višegradas sapulcē [Višegradas valstu grupu veido Polija, Čehija, Ungārija un Slovākija, to tikšanās notika 20.februārī Gdaņskā – red.] kopā ar Baltijas jūras reģiona pārstāvjiem. Viena no finanšu krīzes mācībām ir tā, ka mūsu ekonomikas modelis – sakārtotas finanses, augsts sabiedrisko pakalpojumu kvalitātes līmenis, kā arī attīstīti ražošanas veidi – ir tas, kas, šķiet, būtu nepieciešams pārējai Eiropai. Mūsu un Baltijas reģions ir tas, kur Eiropā notiek izaugsme. Tāpēc man liekas, ka mums būtu jāpadara mūsu zīmols redzamāks.

Parādās ziņas, ka Polijas izaugsme sāk nedaudz piebremzēt. Vai tā ir īslaicīga parādība?

Vācija ir mūsu lielākā tirdzniecības partnere. Ja atsāksies izaugsme eirozonā, arī mūsu rūpniecība atžirgs.

Polijai pēdējos gados ir bijušas nesaskaņas ar Lietuvu sakarā ar tur dzīvojošo poļu minoritāti. Kādas patlaban ir attiecības?

Gaisotne ir labāka, kopš jaunā valdība [decembrī] sākusi darbu. Kā lielākais partneris mēs izjūtam atbildību spert pirmo soli un esam piedāvājuši dažādas iespējas, atbalstu Lietuvai ES prezidentūras laikā [šāgada otrajā pusē – red.], un jaunas investīcijas – jau minēto gāzesvadu. Ceram, ka Lietuva pieņems draudzīgi pasniegto roku.

Kā jūs raksturotu Polijas attiecības ar Krieviju?

Tās ir pragmatiskas, bet trauslas. Tirdzniecība strauji attīstās un sasniegusi gandrīz 38 miljardus dolāru. Ir dažas kopējas iniciatīvas. Mums ir atvieglots vīzu režīms pierobežā dzīvojošajiem, kas skar 3 miljonus cilvēkus Kaļiņingradā un Polijas robežreģionos. Daži smagie jautājumi tiek risināti. Krievija ir nodevusi mums daļu no dokumentiem par Katiņu [kur 1941.gadā padomju drošības spēki noslepkavoja vairāk nekā 20 000 Polijas armijas virsnieku – red.]. Polijas katoļu un Krievijas pareizticīgo baznīcas ir sākušas izlīguma procesu. Taču ir arī dažas pēc būtības konkurējošas intereses un daži attiecību kairinātāji. Piemēram, fakts, ka vēl aizvien nav atdota mūsu prezidenta avarējušās lidmašīnas paliekas [2010.gadā Polijas prezidenta Kačiņska lidmašīna avarēja, cenšoties nolaisties Smoļenskā – red.] Tātad bilde nav viendabīga, bet mēs cenšamies pret to izturēties pragmatiski.

Polija savulaik bija visai noraizējusies par gāzes vada „Nord Stream” celtniecību Baltijas jūrā, kas savieno Krieviju un Vāciju, apejot Poliju. Tagad tas ir nobeigts. Vai izjūtat kādas problēmas?

Nu, mums šķiet, ka tā bija naudas izšķiešana, jo varēja uz pusi lētāk uzbūvēt otro gāzesvadu līdztekus esošajam „Jamal” vadam [kas iet caur Polijas teritoriju – red.]. Cik var saprast, „Nord Stream” patlaban tiek noslogots tikai par 30%, līdz ar to neesam mainījuši savus uzskatus.

Kāds ir jūsu viedoklis par Krievijas plāniem būvēt atomelektrostaciju Kaļiņingradā? Vai jūs satrauc drošības jautājums, vai arī jūs to uzskatāt par iespējamu elektroenerģijas piegādātāju Polijai?

Mēs esam paziņojuši par milzīgu investīciju programmu mūsu pašu elektrības ģenerēšanas kapacitātē. Plānojam kļūt par elektrības eksportētājiem, nevis importētājiem.

Tas visdrīzāk nozīmē, ka jūs arī negatavojaties iesaistīties Visaginas AES projektā Lietuvā.

Mēs joprojām neesam saņēmuši īsti pamatotu piedāvājumu, uz kura pamata varētu veikt nepieciešamos aprēķinus.

 

Komentāri (38)

janis17 21.02.2013. 13.36

Polijā saskatāms viens no mūsu ciešākajiem ārpolitikas sabiedrotajiem!

+3
-1
Atbildēt

0

mariam 21.02.2013. 12.55

No intervijas tāds prātīgs un sakarīgs valstsvīrs izklausās.

+4
-2
Atbildēt

0

janazakovica 21.02.2013. 12.22

leeti politiski komplimenti..istenibaa mes esam mezonigi konkurenti ipasi lauksaimniecibaa..

0
-2
Atbildēt

0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu