Viņķele: Sociālie pabalsti ir voluntāri noteikta summa

Gribu teikt, ka šādām bažām nav pamata – ir pietiekoši precīzs mehānisms, kā palīdzēt šādos gadījumos, proti, ir pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonds.
=========
nu jā, eleganti- lai pašvaldības pēc tam pašas plēšas savā starpā, kurš kura naudu tērē, mēs jau nipričem.

Ministre droši vien nezina, ka precīzi atkārto tik “mīļotā” Putina taktiku – daļu no izdevumiem pārlikt vietējo varu, pēc tam ja pavisam švaki tai vietējai varai, piešķirot kādu naudiņu un paziņojot “nu redziet, centrs ir labs, palīdz”

Pabalsti jau sen vairs nepilda savu pamatfunkciju (ja vispār kādreiz ir pildījuši) – palīdzēt ĪSTERMIŅĀ grūtībās nonākušai personai tikt ārā no šīm grūtībām.

personīgi zinu gadījumus, ka persona, kurai “pirms 100 gadiem” piešķirts maznodrošinātā statuss, strādā, nopelna LABU algu un lūdzas, lai darbadevējs, dievs pasarg, nenoformē oficiāli. Tātad, pie tās labās algas var pieskaitīt Gmi, plus komunālo maksājumu atlaides plus vēl visādas sīkas privilēģijas. Turklāt, ja vairs negribas strādāt, viegli var pacelt cepuri un aiziet, jo minimālās garantijas jau nekur nav pazudušas.

Komiski ir tas, ka šai personai ir problēmas – kā notērēt. Dzivoklis ir svinarņiks (kā jau pienākas maznodrošinātajam, kam nav naudas), remontēt nedrīkst, pirkt neko puslīdz vērtīgu nedrīks (jo “sociālie” nāk pārbaudīt dzīves apstākļus). Kas atliek? Atliek naudu konvertēt alkoholā! Un tā tas riņķa dancis turpinās. Faktiski, GMI devēju kontroles iespējas ir tik niecīgas, ka šādus viltus maznodrošinātos nav iespējams izķert. Savukārt, patiešām grūtībās nonākušajiem šāds GMI ir kā vistai smilšu grauds.

Igaunija samērojama ar Latviju pēc visiem parametriem, vai tad kāds, vispār, bija aizbraucis uz to Igauniju un paskatījies, kāda tur ir ves. aizsardzības organizācija, pēc tam, kad Dombrovskis lika to izdarīt, vai mūsu ministriem un ierēdņiem interesē “pieredzes apmaiņas” tikai Kiprās, Maltās, un Brazīlijās?
Vesel. ministrs saka vienu, labkl. ministrs saka ko citu, turpinam izgudrot velosipēdu, pie kam katrs izgudro savu tā daļu, un kopainu neredz, bet, veselības pakalpojumi kļūst ar katru gadu nepieejamāki un dārgāki, arī ierindas ārstiem ir lielas pretenzijas, un tas pēc visu mazo slimnīcu slēgšanām un citām “reformām”
Un VIņķelei vajadzētu ruināt nevis par to, cik valsts var atļauties, bet, par to, ka par tiem 3% no IKP, klas mums iet medicīnai, kad pat Igaunijā un Lietuvā kaut kur pusotras reizes vairāk, ES vidēji kaut kur 6%, ir valstis, kur 14%, ar zemāko ES rādītāju, 3%, valsts nevar atļauties vispār neko, ja tā, tad jāievieš kāds obligāts apdroš. modelis, kā Igaunijā un daudz kur citur.
Un Viņķelei, beidzot, būtu jābeidz tēlot Finanšu ministrs, kura uzdevums ir taupīt naudu, bet, jāmēģina atcerēties, ka viņa ir Labklājības ministrs, kura uzdevums ir cīnīties par cilvēku labklājību.
Vispār, dažu mūsu ierēdņu un ministru nekompetence un nespēja kaut cik koordinēt savu darbu, vēl arvien nebeidz pārsteigt, kau, būtu tā ka laiks pierast.